Labdarība nesanāca
Daudzo izrāžu un koncertu sēriju, ko tā rīkotāji no bezpeļņas biedrības ORG serviss sauca par festivālu, bija paredzēts veltīt labdarībai, jo tika solīts 10% no katras pārdotās biļetes pārskaitīt Latvijas Bērnu fondam. Tas gan nav izdarīts, jo ienākumi ir bijuši tik nelieli, ka nav noseguši mākslinieku honorārus, atzīst biedrības valdes locekle Ingrīda Āboliņa. Turklāt, cerot uz lielāku skatītāju skaitu, māksliniekiem solītie honorāri bijuši ļoti lieli, un neviens no tiem negribot atkāpties.
«Visu izrāžu dalībnieki ir saņēmuši savus honorārus, izņemot programmas Optimisti nāk! dalībniekus, daļēja samaksa veikta grupai Pērkons. Ceram, ka spēsim norēķināties no papildu darbības iespējām,» Dienai klāstīja I. Āboliņa. Skatītājiem, kas nopirkuši biļetes ar Biļešu servisa starpniecību, naudu sola atdot līdz 5. septembrim.
ORG serviss nav samaksājis arī pašvaldības aģentūrai Rīgas dārzi un parki, ar kuru noslēgtais līgums paredzējis nomas maksu Ls 20 stundā, pastāstīja Rīgas domes izpilddirektora Jura Radzeviča preses sekretārs Uģis Vidauskis.
Sarunās ar koncertos un izrādēs iesaistītajiem māksliniekiem noskaidrojās, ka sākotnēji šie pasākumi bijuši iecerēti Lido atpūtas centrā Krasta ielā. SIA Lido īpašnieks Gunārs Ķirsons stāsta, kāpēc sadarbība nav izdevusies: «Nesaņēmām atbildes uz daudziem jautājumiem. Viņi plānoja koncertus līdz 1000 cilvēkiem, bet nezināja, kā nodrošināt stāvvietas, kur būs tualetes. Īres maksu mēs neprasījām - ja šurp nāk cilvēki, viņi ēd, un mums tas ir izdevīgi.»
Neizskatās nopietni
Vērmanes dārza estrādes lielākais mīnuss ir tas, ka tajā līdz šim šāda veida maksas pasākumi nav rīkoti. Lai mainītu tradīcijas, nepietiek ar vienas organizācijas iniciatīvu, uzskata I. Āboliņa.
Tomēr izklaidējošās programmas Optimisti nāk! režisors Zigurds Neimanis uzskata, ka neveiksmes cēlonis ir reklāmas trūkums: «99,9 procenti rīdzinieku nezināja, ka kaut kas tāds Vērmanes dārzā notiek. Lai atrastu informāciju, bija pēc nosaukuma jāmeklē Biļešu servisa mājaslapā. Negribas ticēt, ka tie cilvēki bija analfabēti, taču tā bija bezatbildīga pieeja pasākuma rīkošanai.» Izrādes producents Harijs Ozols nav atmetis cerības, ka vismaz aktieriem samaksās: «Līgums paredzēja, ka samaksās jau pirms izrādes, mēs nācām pretī, neatcēlām izrādi, uz kuru atnāca ap 30-50 skatītāju. Naudu mums joprojām sola.»
Savukārt grupas Pērkons mūziķis Juris Sējāns par lielkoncertu, kurā viņam jāpiedalās, uzzinājis, ieejot Biļešu servisa mājas lapā, kur meklējis pavisam citu informāciju. Komponists Juris Kulakovs atzīst: «Ko var gribēt, ja reklāmas faktiski nebija? Tagad pirms Rīgas svētkiem par mūsu koncertu Dzegužkalnā ir ievērojami vairāk informācijas. Vērmanes dārzā mums bija pietiekami nopietni iekārtota skatuve, skaņas aparatūra, bet atnāca ap 60 cilvēku. Viņi gan bija ārkārtīgi priecīgi. Kaut ko jau mums samaksāja, nav tik traģiski, bet neticu, ka samaksās visu.»
Ja nav naudas reklāmai, var izdomāt citus veidus, kā popularizēt kaut ko jaunu, bet nevar gaidīt skatītājus, ja nevienam par to nav zināms, norāda Biznesa augstskolas Turība lektore Renāte Cāne. «Nez kam ir jānotiek, lai cilvēki bez reklāmas ietu uz Vērmanes dārzu kaut ko skatīties par naudu. Izskatās, ka pasākuma rīkotāji neizprot ābeces patiesības.» I. Āboliņai gan ir pieredze reklāmā, tiesa, arī neveiksmīga, jo viņa bija SIA Aģentūra 800 prezidente laikā, kad šis uzņēmums Latvijas Televīzijai palika parādā Ls 277 171.