Juris Ekmanis
Pašlaik EM sagatavotais dokuments ir ļoti labs faktoloģiskā materiāla kopums, kur iekļautas arī daudzas labas idejas. Tomēr, lai šis dokuments būtu ilgstoši izmantojams kā enerģētikas stratēģija, te vēl jāizveido loģiska secība. Šim ir jābūt ilglaicīgam dokumentam, uz ko var atsaukties un paļauties arī, piemēram, ārvalstu investori, lemjot par ieguldījumiem Latvijas enerģētikā. Turklāt šis dokuments nedrīkstētu pārvērsties par atjaunojamās enerģijas izmantošanas stratēģiju, jo vismaz tuvāko 40 gadu laikā fosilie resursi tiks plaši izmantoti. Rezultatīvie rādītāji, kas iekļauti stratēģijas sākumā, manuprāt, nav tik nozīmīgi, būtiskāk precīzi noteikt prioritātes.
Andris Sprūds
Ārpolitikas institūta vadītājs
Liels pluss ir tas, ka šāda stratēģija vispār tiek izstrādāta, jo 2006. gadā pieņemtās enerģētikas pamatnostādnes savu laiku nokalpojušas. Stratēģijā daudz pozitīvu, atbalstāmu lietu, piemēram, vietējo atjaunojamo energoresursu izmantošana, energoefektivitāte, tirgus liberalizācija. Pašlaik dokuments šķiet fragmentārs, pietrūkst sistemātiskuma. Pats būtiskākais - ir nepieciešams rīcības plāns, kas parādītu, kā tiks realizētas stratēģijā ietvertās idejas. Vai tas būtu jautājums par sašķidrinātās dabasgāzes termināli Rīgā vai gāzes tirgus liberalizāciju, vajadzīgs redzējums par konkrētiem risinājumiem.
Pēteris Strautiņš
DnB Nord bankas ekonomikas eksperts
Ir notikusi virzība uz izturēšanos pret enerģētiku kā pret normālu ekonomikas nozari. Diemžēl šī līnija nav ieturēta konsekventi. Līdz šim lielākā nelaime enerģētikai, īpaši ekonomikai un arī dabai, bijuši valsts centieni «mikromenedžēt» šo nozari. Tāpat kā rūpniecībā valsts nenosaka, ko, kad un kā ražot, to nevajag darīt arī enerģētikā. Šī nozare ir īpaša ar to, ka tajā rūpīgi jāregulē tirgus dalībnieku ekonomiskie stimuli, jo energoresursu tirgus cenas var neatspoguļot to izmantošanas ietekmi uz apkārtējo vidi. Latvijas apstākļos vajadzīgi arī politiski lēmumi par infrastruktūru, jo apgādes drošība atšķirībā no «enerģētiskās neatkarības» vai pilnīgas un beznosacījumu atteikšanās no fosilajiem kurināmajiem nav tukša frāze vai muļķīga ideja. Dažviet stratēģijā tiek atzīts tehnoloģiskās neitralitātes princips, citur tas tiek ignorēts, bez pamatojuma apgalvojot, ka jāattīsta kūdras izmantošana, biogāzes ražošana. Lai to nosaka tirgus, kurā patērētāju izvēli virza oglekļa nodoklis. Ja šie principi tiktu ievēroti, stratēģija kļūtu trīsreiz īsāka, daži uzņēmēji zaudētu sev vilinošas, bet sabiedrībai kaitīgas pārāk vieglas peļņas iespējas.