Entomoloģijas biedrības speciālists Dmitrijs Teļnovs stāsta: «Prusaku uzvedība ir gana interesanta, lai šie kukaiņi piesaistītu arvien lielāku dabas draugu skaitu. Mājās man nav daudz prusaku - ap 10 sugām. Divas no tām ir tikai manā kolekcijā, nekur tālāk nav vēl aizgājušas, jo relatīvi nesen tās atklāju, ir arī tādas, kurām jau pāris gadu izveidojusies stabila populācija.»
No planētas pirmsākumiem
Gandrīz neticams šķiet fakts, ka prusaki aptuveni 315 miljonos gadu mainījušies minimāli - kādi bija akmeņogļu periodā, tādi ir arī tagad. Pirmie prusaki patiesībā bija arī pirmie kukaiņi uz zemes. Mūsdienās ir aprakstīts vairāk nekā 4500 dažādu prusaku sugu, taču Latvijā no tām dzīvo tikai sešas. Pārējās sugas, ar kurām cilvēkiem nav nekāda sakara, dzīvo un vairojas galvenokārt tropu un subtropu siltajos apgabalos. Nopietnais zinātņu doktors jau vairāk nekā desmit gadus dodas ekspedīcijās uz planētas baltajiem punktiem starp Āziju, Austrāliju un Okeāniju un uz salām meklē un atrod arvien jaunas prusaku sugas. Viņš tās ved mājās, pavairo un mainās ar šīm būtnēm ar pasaules entomologiem, raksta zinātniskajiem žurnāliem, ir vairāku grāmatu autors. Kas tajā prusaku jeb tarakānu kārtā Dmitrijam Teļnovam šķiet tik interesants?
Mazi, lieli, smagi
Mājas rudais un melnais prusaks mums labi zināmi. Taču reti kurš zina, ka pasaulē prusaki gan krāsu košuma, gan izmēra, gan izdzīvošanas stratēģijas un uzvedības ziņā ir ārkārtīgi dažādi. Dmitrijs Teļnovs prot saistoši stāstīt: «Vismazākie, tikai 3-5 mm sīki, ir Teksasas skudrmīļi. Tie parazitē uz parastām skudrām, ir bez acīm un spārniem un pārtiek no tā, kas skudrai izkrīt no mutes. Lielākie prusaki Megaloblatta blaberoides dzīvo Dienvidamerikā un Centrālamerikā, tie var būt pat 10 cm gari, bet spārnu platums 19 cm. Smagākie ir Austrālijā dzīvojošie degunradža prusaki Macropanesthia rhinoceros, kas sver ap 40 g un dzīvo līdz pat 10 gadu vecumam. Šie prusaki ir katra sapnis, viens pieaudzis īpatnis maksā aptuveni 200 eiro, un mīļotāji pēc viņiem pierakstās rindā. Manā kolekcijā viņu nav, jo mani interesē sugas, kuras ir kultūrā retas vai vēl nav ievestas.»
Dmitrijs ar kolēģiem atklājis vairākus simtus jaunu kukaiņu sugu: «Pēdējos gados man izdevies četras prusaku sugas veiksmīgi pavairot nebrīvē, tās jau kļuvušas izplatītas. Latvijā prusaku mīļotāju vēl diezgan maz, te ņemas ar parastām sugām, piemēram, ar Madagaskaras šņācējprusakiem, jo viņi ir lieli un šņāc.»
Spļauj tieši acīs
Interesantas ir prusaku izdzīvošanas stratēģijas. Vieni maskējas zāles, koku mizas un nobirušu lapu krāsās, bet daži atdarina indīgus kukaiņus. Piemēram, Filipīnu salās dzīvo prusaku ģints Prosoplecta, kas izskatās un uzvedas kā mārītes. Katrs, kurš turējis mārīti rokās, pamanījis, ka viņa no mutes izlaiž dzeltenu šķidrumu, kas mazam putnam vai kurmim noteikti negaršos. Ir prusaki, kuri aktīvi aizsargājas. Madagaskaras prusaki šņāc kā čūskas, bet Malaizijas un Indonēzijas salās sastopami Archiblatta ģints prusaki, kuri skaļi pīkst un izšauj no speciāliem dziedzeriem smirdošu šķīdumu pat pusmetra attālumā. Kāda Dienvidamerikas suga izmanto līdzīgu stratēģiju, briesmu gadījumā izšļāc smirdošu un kodīgu šķidrumu ienaidniekiem taisni acīs, bet citi prusaki, piemēram, Gyna lurida, ieraugot uzbrucēju, nokrīt kā beigti, bet ar sānu dziedzeriem izšļāc pēc pūstošas gaļas šausmīgi smirdīgu šķidrumu. Rokas neatmazgāt stundām ilgi! Mūsu virtuves rudajiem prusakiem arī ir labs aizsardzības veids - viņi prot šausmīgi ātri skriet.
Prusaki, izrādās, savā starpā daudz komunicē ar ķīmiskiem signāliem, terārijos veidojas specifiska smaka, kas mainās atkarībā no kolonijas «garastāvokļa». Tas noteikti jāņem vērā alerģiskiem cilvēkiem.
Dmitrijs stāsta, ka visiem prusakiem raksturīgas kāzu dejas. Viņi vispirms dejo (katrai sugu grupai kāzu laikā ir specifiskas kustības ar kājām, ar ķermeni, vēderiņa galu paceļot, ar spārniem, ja tādi ir). Arī mūsu virtuves prusaki pārojoties dejo, tikai mēs neesam to redzējuši, jo tas notiek naktīs.
Strādā urbjmašīna
«Halmahera salā vakarā sadzirdējām it kā urbjmašīnas troksni un pamanījām, ka Moluku salu panestija prusaciņi, kas dzīvo trūdošā koksnē, vakaros izrāpjas no dobuma un sāk ātri, ritmiski kustināt galvu, kas atgādināja urbjmašīnas skaņu. Izrādījās, tēviņi tā pievilina mātītes, un tad sākas tusiņš. Zinātnei līdz tam nebija zināms, ka prusaki komunicē arī ar skaņu signāliem,» par negaidīto atklājumu stāsta Dmitrijs.
Protams, kā visam, arī prusakiem ir sava vērtība. Īpatņu cena atkarīga no kukaiņa retuma, no skaistuma, dažreiz no popularitātes.
Ir vēl kāda cita prusaku kategorija - barības kukaiņi. Tos fermās rūpnieciski pavairo miljonos, lai nodrošinātu barību zoodārzu iemītniekiem un dzīvnieku turētāju putniem, rāpuļiem, zīdītājiem. Piemēram, Latvijā ir relatīvi daudz cilvēku, kas tur putnu zirnekļus vai ķirzakas, tiem prusaki ir piemērotākā barība. Arī zoodārzos prusaki ir ejoša barība daudzām sugām.