Iepriekšējā valdībā man bija cieša sadarbība ar toreizējo labklājības ministru Uldi Auguli un veselības ministru Gunti Belēviču, tā ka sociālekonomiskās problēmas man ir zināmas. Arī tas, ka vadīju Saeimas Budžeta komisiju, ļāva ieskatīties sociālekonomiskajās problēmas, turklāt es allaž esmu centies tikties ar vēlētājiem reģionos. Varu teikt, ka zinu, kā Latvijā dzīvo cilvēki. Arī tagad, strādājot labklājības ministra amatā, jau esmu ticies, piemēram, ar pensionāru organizācijām.
Veidojās dialogs?
Jā, noteikti. Manuprāt, risinājums ir godīga saruna - pateikt to, ko vari paveikt, un nesolīt to, ko nevari. Godīgumu cilvēki saprot. Skaidrs, ka ir problēmas, ir smagas situācijas un problēmas jāmēģina risināt, bet cilvēkus nedrīkst mānīt. Ja kaut ko apsoli, tad tas jāizdara.
Ir bijuši gadījumi, ka ministri nevar savas idejas īstenot, jo pietrūkst atbalsta valdībā.
Tāpēc nedrīkst solīt to, kas ir ārpus iespēju robežām. Gribu gan uzsvērt, ka vēlos valdībā turpināt starpministriju sadarbību, neraugoties uz politisko piederību. Man, kad strādāju finanšu ministra amatā, daži teica: «Ko tu satraucies par veselības budžetu, tas taču nav tavas partijas pārziņā», bet veselības aprūpe ir viena no smagākajām problēmām sabiedrībā, un tā jārisina neatkarīgi no politiskās piederības.
Strādājot finanšu ministra amatā, bieži uzsvērāt nepieciešamību mazināt iedzīvotāju materiālo nevienlīdzību. Kā no labklājības ministra skatpunkta raugāties uz nevienlīdzības problēmu?
Pēdējā laikā kā negatīvs aspekts tiek minēts tas, ka pieaug nabadzības riska līmenī esošo cilvēku skaits. Pozitīvais ir tas, ka samazinās nabadzībā dzīvojošo cilvēku skaits, nevis cilvēki no vidējā slāņa pāriet uz nabadzības riska grupu. Uztraukumam nav iemesla. Tas būtu tāpat kā uztraukties, ka cilvēks no mācībām 1. klasē pārgājis uz mācībām 2. klasē. Tas taču ir normāls dzīves ritums. Problēma būtu, ja cilvēks no 3. klases tiktu pārcelts atkal uz 2. klasi.
Ienākumu nevienlīdzība Latvijā gan aizvien ir nopietna problēma. Eiropas līmenī tiek uzsvērts, ka Latvijā pieaug plaisa trūcīgo un turīgo cilvēku vidū. Risks ir arī tas, ka algu un pensiju pieauguma temps nav vienāds, pensiju indeksācija ir lēnāka par algu kāpumu. Protams, lielāks risks tas būtu tad, ja patlaban būtu inflācija. Patlaban risks ir mazāks, jo inflācijas nav. Tomēr nevienlīdzības mazināšanā svarīga ir mazo pensiju palielināšana, un es uzsveru, ka jādomā par to, kā palīdzēt cilvēkiem, kuriem ir mazas pensijas, lai gan ir liels nostrādāto gadu skaits.
Jūsuprāt, ir iespēja pielikt kādu konkrētu summu pie ikvienas nelielās pensijas?
Pareizais ceļš būtu to saistīt ar stāžu, teiksim, piemērot ilgam stāžam lielāku koeficientu. Mēs nerunājam par visām mazajām pensijām, jo tie cilvēki, kuri savas dzīves laikā vispār nav maksājuši sociālo nodokli, ir cita pensionāru grupa. Vispirms uzmanība jāpievērš cilvēkiem, kuriem ir liels darba stāžs, bet maza pensija. Ir izveidota darba grupa, un LM līdz augustam vērtēs iespējas, kā šo jautājumu risināt. Arī valdībā panākta vienošanās, ka šis jautājums jārisina.
Kas plānots, lai uzlabotu patlaban vēl strādājošo cilvēku finansiālo situāciju?
Viens darba virziens ir saistīts ar trešā bērna politiku. Tas ir minēts valdības deklarācijā. Iepriekšējos gados jau sniegta diezgan liela palīdzība, bet tā nebija savstarpēji koordinēta, katrs speciālists autonomi mēģināja palīdzēt daudzbērnu ģimenēm. Ir daudz dažādu pabalstu un atbalsta mehānismu, bet nav sistēmas. Mēs vispirms izvērtēsim, kas jau iedots, un turpmāk palīdzību koncentrēsim tieši uz ģimenēm ar trim, četriem un vairāk bērniem. Vērtējot, kāds nodrošinājums Latvijā ir ģimenēm par pirmo bērnu, jāsaka, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, mūsu valstī nodrošinājums ir labs. Savukārt Igaunija īsteno politiku, kas vērsta uz otro un trešo bērnu ģimenē, un tas ir ceļš, kas Latvijai jāiet.
Uzsvērāt, ka problēmas ir veselības aprūpē. Ko plāno paveikt LM?
Būtisks ir darbs pie veselības aprūpes finansējuma. Darbu sākām jau iepriekšējās valdības laikā sadarbībā gan ar toreizējo labklājības ministru, gan veselības ministru, meklējām iespējas, kā nozīmīgi palielināt veselības finansējumu. Pētījām dažādu valstu pieredzi un secinājām, ka daudzas valstis izvēlējušās ceļu, ka ievērojama daļa no sociālajām iemaksām nonāk veselības aprūpes budžetā. Piemēram, kaimiņvalsts Lietuva novirza līdzekļus no sociālā budžeta veselības aprūpei. Mēs plānojām šādu principu ieviest arī Latvijā, nepārsniedzot vienu procentu no sociālajām iemaksām. Prioritāte būtu tām programmām, kas nepieciešamas pensionāriem, jo nedrīkst būt šāda situācija - pensionārs novembrī saslimst, bet viņam saka: «Jums medicīniskā palīdzība jāgaida līdz Jaunajam gadam.» Turklāt patlaban daudzi pensionāri saslimstot nonāk ļoti sliktā situācijā, jo par slimnīcu daudz jāmaksā. Manuprāt, Latvijā ir visaugstākais pacienta līdzmaksājums Eiropā. Arī zāles jāiegādājas, dažām līdzmaksājums ir 25%, dažām - 15%, un faktiski šie izdevumi apēd visu pensionāra pensiju un vēl arī visus iekrājumus. Tāpēc mums jāmeklē iespēja ar sociālā budžeta palīdzību pasargāt pensionārus no saslimšanas izraisītas nabadzības riska.
Veselības ministrs jūs atbalsta?
Domāju, ka Veselības ministrijai nozīmīga ir ikviena iniciatīva, kas palielina finansējumu. Latvijā pēdējos gados vērojama diezgan strauja ekonomikas izaugsme, kas ir viena no straujākajām eirozonā, bet tik un tā līdzekļu daudz kam nepietiek. Iecerētās izmaiņas ir pozitīvas ar to, ka nepalielina nodokļus. Nav domāts par jauna nodokļa ieviešanu, bet plānots vienkārši ieviest sociālajā budžetā vēl vienu maksājumu grupu, kas būtu paredzēta veselības aprūpei. Šāda ideja bija jau iepriekš, bet tai trūka finansējuma. Tagad ir pieņemts, ka no 2017. gada 1. janvāra visiem strādājošajiem ir obligāta minimālā sociālā iemaksa. Tas dos papildu līdzekļus sociālajam budžetam, un pietiks gan tam, lai turpinātu veidot uzkrājumu, gan arī lai virzītu līdzekļus veselības aprūpei.
LM pārziņā ir arī nodarbinātība. Latvijā vidēji bezdarba līmenis pēdējā laikā ir zem 10%, tātad uz vispārējā Eiropas Savienības līmeņa nav augsts, tomēr mūsu valstī raksturīgas lielas reģionālās bezdarba līmeņa atšķirības. Ko darīt pašvaldībās, kurās nemainīgi ir daudz bezdarbnieku?
Bezdarbnieku apmācībā ir izveidota ļoti laba sistēma, bet tā jāizvērtē, un šo sistēmu nepieciešams individualizēt. Ne vienmēr tiek ņemtas vērā tirgus prasības. Senāk notika tā - 15 bezdarbnieku mācījās par frizieriem, lai gan reģionā reāli bija vajadzīgi tikai divi trīs frizieri. Sanāk gan līdzekļu izšķērdēšana, gan nedzīvošana kopsolī ar tirgu. Jāpēta arī, kāpēc bezdarbnieku apmācībā daži iziet deviņus desmit kursus un nav dabūjuši darbu. Varbūt problēma ir mācību kvalitātē, vai arī varbūt šiem cilvēkiem mācīšanās kļuvusi par sportu, nevis atbalstu darba atrašanā. Tomēr runa ir par sistēmas pilnveidošanu, nevis par to, ka pastāvošā sistēma būtu problemātiska. Lai mazinātu bezdarbu, LM ļoti svarīgi ir sadarboties gan ar Ekonomikas ministriju, gan Izglītības un zinātnes ministriju un ar pārdomātas, darba tirgus prasībām atbilstošas, nevis tikai formālas apmācības palīdzību risināt darba tirgus problēmas.
Jūs iepriekš pie valsts budžeta esat strādājis kā finanšu ministrs, tagad labklājības ministra amatā jums ir cita situācija. Kas jāizcīna nākamā gada budžetā?
Tieši tāpēc, ka esmu bijis finanšu ministrs, es nedošos pa izcīnīšanas ceļu. Ļoti pozitīvi ir tas, ka jau ieviests vidējā termiņa budžets, pamatbudžets ir saplānots 2017. un arī 2018. gadam. Vairāk koncentrēsimies uz 2019. gada plāniem.
Neatrisināta problēma ir valsts pārvaldē strādājošo atalgojuma sistēma, un te LM ir vienā rindā ar iekšlietu sistēmu, kurā arī ir zems vidējais atalgojums. Mēs esam iesnieguši pieprasījumu, ka atalgojums jāpaaugstina. Te nav viegla risinājuma, bet es runāšu gan ar finanšu ministri, gan ar premjeru, kā no šīs situācijas izkļūt. Pozitīvi savukārt ir tas, ka LM jomā nav kadru mainības, tāpēc tieši šajā ministrijā ir ļoti kvalificēti speciālisti. LM ir arī viena no nedaudzajām ministrijām, kurā nav problēmu ar Eiropas Savienības naudas apgūšanu, tas arī pierāda, ka speciālisti ir kvalificēti.
Jūsuprāt, optimālais variants būtu paaugstināt algas visiem LM darbiniekiem vai vērtēt katra konkrētā cilvēka ieguldījumu?
Noteikti jāvērtē katra konkrētā cilvēka ieguldījums individuāli. Sistēma ir izveidota, un novērtēšana tajā ietverta, problēma ir atalgojuma atšķirības dažādās ministrijās. Atalgojuma jautājumu varētu risināt uz brīvo štata vietu rēķina, bet LM praktiski nav brīvu štata vietu. Tas gan nav mans, bet iepriekšējo ministru nopelns.
Kad vadījāt Finanšu ministriju (FM), jūs intervijās neakcentējāt to, ka būtu jāpaaugstina FM darbinieku atalgojums.
FM atalgojuma līmenis nebija tik asa problēma, tur problēma bija lielā kadru mainība, jo FM par darbiniekiem konkurē ar finanšu sektoru, kas Latvijā vispār ir viens no vislabāk apmaksātajiem sektoriem, arī privātā biznesa jomā. Tas, ka cilvēks iegūst kompetenci valsts pārvaldē un pēc tam strādā privātajā biznesā un saražo nodokļiem naudu, par kuru tiek uzturēta valsts pārvalde, nav nekas slikts. Kadru mainība, protams, rada grūtības pašai valsts pārvaldei, jo vadītājiem jāapmāca aizvien jauni un atkal jauni darbinieki.
Bieži tiek runāts, ka zems atalgojums ir sociālajiem darbiniekiem; Diena rakstījusi, ka sociālo darbinieku trūkst.
Jā, sociālie darbinieki bieži ir sava darba patrioti, jo darbs tiešām ir grūts un jābūt lielai pacietībai. Gadās, protams, arī negodprātīgi sociālie darbinieki, bet vairākums ir godprātīgi, un, ņemot vērā psiholoģiski smago darbu, atalgojums nav adekvāts.
Tiek domāts, kā panākt algu paaugstināšanu?
Es problēmu apzinos, bet par risinājumiem vēl jādomā.
Bieži esat uzsvēris, ka mikrouzņēmumos iesaistītie cilvēki veic nelielas sociālās iemaksas. Tātad arī var nonākt LM uzmanības lokā?
Jā, saistībā ar mikrouzņēmumiem uztraucoša ir cilvēku sociālā neaizsargātība, jo, nemaksājot nodokļus, praktiski nebūs pensijas, bet, maksājot sociālās iemaksas minimālajā apmērā, arī pensija būs minimāla. Līdz ar to šie cilvēki ir pakļauti nabadzības riskam. No 2017. gada 1. janvāra ieviešot obligāto minimālo sociālo iemaksu, tiem, kuri strādā mikrouzņēmumos, sociālā iemaksa palielināsies vismaz līdz minimālajam līmenim, un nākotnē pārējie vismaz nepiemaksās pie tā, lai šie cilvēki saņemtu sociālos pakalpojumus. Patlaban mēs pārējie viņiem piemaksājam.
Nabadzības riskam vecumdienās pakļauti arī cilvēki, kuri saņem algu aploksnē.
Protams, tiem cilvēkiem, kuri saņem algu aploksnē, jārēķinās, ka nodrošinājums vecumdienās neizbēgami būs ļoti pieticīgs.
Varbūt tomēr vairāk jākoncentrējas uz ēnu ekonomikas apkarošanu, nevis mikrouzņēmumu regulējuma izmaiņām?
Ēnu ekonomikas apkarošana, protams, ir būtiska, bet, kas attiecas uz mikrouzņēmumiem, šāda forma sevi pilnībā attaisnojusi krīzes laikā, taču mikrouzņēmumi nedrīkst būt nodokļu optimizēšanas iespēja. Viens no risinājumiem ir tāds, ka mikrouzņēmums var pārdot pakalpojumus tikai privātpersonai. Tas atrisinātu ļoti daudzas problēmas un ļautu mazapdzīvotās vietās kafejnīcām un veikaliem darboties kā mikrouzņēmumiem, ļautu jaunajiem arhitektiem projektēt mājas privātīpašniekiem, bet tas izslēgtu situāciju, ka nopietni uzņēmumi zaudē konkursos, jo šo uzņēmumu cenas objektīvi ir augstākas nekā uzņēmumiem, kuri izmantojuši mikrouzņēmumu režīmu nodokļu optimizēšanai.
Kā vērtējat situāciju, kurā nonācis Valsts ieņēmumu dienests (VID), kas bija jūsu kā finanšu ministra uzraudzībā. Tagadējā finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola teikusi, ka, iespējams, VID ģenerāldirektorei Inārai Pētersonei iepriekš pietrūcis politiskā atbalsta veikt diskutabli vērtējamo darbinieku atlaišanu.
Uz retoriskiem apgalvojumiem nevaru atbildēt. Es varu pateikt, ka problēmas, kuras parādās VID kontekstā, ir satraucošas un nepatīkamas, bet, jau esot Saeimas Budžeta komisijas vadībā, strādāju pie tā, lai tiktu sākta ļoti nopietna likumdošanas reformēšana. 2010.-2011. gadā sadarbojos arī ar Ināru Pētersoni, kura tad bija VID ģenerāldirektora vietniece. Visa Saeimas Budžeta komisija bija iesaistīta šajā darbā. Tika veidotas VID iekšējās kontroles sistēmas. Pagājušajā gadā vien tika atlaisti 55 negodprātīgi VID darbinieki, pērn tika izveidota darbinieku deklarāciju elektroniskā kontroles sistēma, kura sāka darbu 2. janvārī. Kopumā darbi, kurus jaunā finanšu ministre dara VID kontekstā, ir apsveicami un jāturpina.
Publiskajā telpā izskatās tā, ka tieši patlaban notiek pastiprināta izvērtēšana, kuri VID darbinieki ir godīgi, kuri ne.
Nesen tika paziņots, ka atlaists augsta līmeņa VID Muitas pārvaldes darbinieks, bet īstenībā viņš tika atlaists no darba jau pērn kopā ar vēl vairākām augstām VID amatpersonām. Ļoti svarīgi ir panākt, lai VID strādātu bez šādiem skandāliem, VID darbinieku reputācijai jābūt nevainojamai, jo tieši VID prasa no visiem nodokļu maksātājiem korektu normatīvo dokumentu ievērošanu. Nākotnē šādi skandāli saistībā ar paša VID darbinieku rīcību un reputāciju vispār nebūtu pieļaujami. Protams, tādi darbinieki, kurus var nākties atlaist, jo viņu attieksme pret darbu nav savienojama ar viņu amatu, var būt jebkurā iestādē, arī privātajā biznesā.
Neidealizēsim situāciju, sakot, ka nākotnē VID nebūs negodprātīgu darbinieku?
Jā, tieši tā, neidealizēsim.
Pēc Straujumas valdības demisijas jums Valsts prezidents piedāvāja premjerministra amatu. Ja jūs būtu piekritis piedāvājumam, Vienotība joprojām vadītu valdību. Nav žēl, ka nepiekritāt?
Nē, un es pamatoju savu atteikumu. Turklāt, manuprāt, kopumā seši vai septiņi cilvēki atteicās no valdības vadītāja amata.
Jūs, ņemot vērā pieredzi Saeimā un valdībā, bijāt ļoti reāls premjera amata kandidāts. Bija citi, ne tik reāli kandidāti.
Manuprāt, visi kandidāti bija reāli. Mans lēmums atteikties no premjera amata bija ļoti pārdomāts. Nostrādājot vairākas nedēļas labklājības ministra amatā, arī pārliecinājos, ka esmu pieņēmis pareizu lēmumu. Premjera amats ir koordinējošs darbs, man turpretī patīk redzēt konkrētu darba rezultātu.