Izrādi uzskatu par negodīgu. Ar savu morāli (politiķi ir slikti bezsmadzeņu radījumi, bet tautai ir jācieš) tā mēģina precīzi trāpīt vidējā skatītāja šī brīža izpratnē un izjūtās par politiku. Pēdējā aptauja uzrāda depresīvu faktu - tikai 4% Latvijas iedzīvotāju domā, ka politiķiem var uzticēties (Data serviss, 2010). Šāds skatītājs nenoliedzami priecāsies, dzirdot Kornēlijas un Circeņa spriedelējumus ￃﾠ la «sliktie viņi un nabaga mēs», jo šāds pozicionējums tik tiešām ir kā psihologa palīdzība, kas no cilvēka noņem jebkādu vainas izjūtu un atbildību par valstī notiekošo, pārliekot to uz kādu citu. Šeit pat sabiedrības bezgaumība («jaunie viļņi» un vietējā estrāde) ir it kā uzspiesta no ārpuses, nevis pašas sabiedrības brīva izvēle. Tomēr šāda psiholoģiskā palīdzība var izrādīties ļoti kaitīga - tā iemidzina prātu, jebkādu vēlmi rīkoties, aizstāvot savas intereses, un, galvenais, domāt un kritiski vērtēt arī sevi. Tieši pēdējais apgalvojums izrādes kontekstā veido interesantu paradoksu - vai Nacionālā teātra skatītāji, kas vismaz teorētiski deklarē neatkarības un demokrātijas atgūšanu kā galveno ne tikai vēsturisko, bet arī sadzīvisko vērtību (un kas, starp citu, konsekventi balso par labējo politekonomiku), saprot, ka izrāde viņiem piedāvā asociēties ar veco komunistu Circeni un izjust nostalģiju pēc laikiem, kad visi bija «vienlīdzīgi» un kad visiem viss bija «automātiski» nodrošināts?
Vērtējums: 4 no 5
Šogad Žurkas šovs politisko aktualitāšu parodijas ziņā ir pieticīgs. Taču tas ir ieguvums, nevis zaudējums, tāpēc ka liecina par gaumi un situācijas reālu novērtējumu. Teātrim sacensties ar Latvijas ikdienas draudīgajiem absurdiem, domāju, vairs nav iespējams. Es Svetlanas Bless Kornēlijas un Jāņa Skaņa Cirčas vēlēšanu lielkoncertu uztvēru nostalģiskā optimismā kā apdraudētās dzīves mazas stabilitātes zīmi, gandrīz vai kā dabas parādību - re, ziema beigusies, uzspīd saule, esam dzīvi, arī Kornēlija joprojām ir. Vārākai kļūstot šova saistībai ar dzīvi, lielāka loma ir aktieru artistiskumam, asprātībai, kas vairākos politiķu un mūziķu parodiju numuros šķiet teju nepārspējama. Pie spožākajām atrakcijām, ko labprāt skatītos vairākkārt, pieder «Aiša», tirkīzzilais koris, «jolka, b...», Harizmašvili dziedošā ģimene. Atkal redzam: Nacionālā teātra jaunās paaudzes vīriešu sastāvs pašlaik ir ļoti spēcīgs. Diemžēl Labvēlīgajam tipam, kas uzstājās 1. daļā, salīdzinājums ar aktieriem humora un teatrālisma ziņā par labu nenāca. Var jau būt, ja fonā nebūtu Mirušās dvēseles, attieksme pret žurku būtu mazāk priecīga.
Vērtējums: 3 no 5
Pavasarī organisms izslāpis pēc C vitamīna. Smiekli esot efektīgs līdzeklis tā vairošanai. Par to esam gatavi maksāt līdz 12 latiem no deguna - par žurkas Kornēlijas inovācijām aizmaksāts līdz pat smieklu un sulu mēneša beigām, un arī maijā atlikušas vien dažas vietas. Ar inovācijām tomēr pašvaki, jo veterānu grupa Labvēlīgais tips šai kategorijā taču nav iespraucināmi. Fredis&Co, kam atvēlēta Kornēlijas priekšvēlēšanu kampaņas muzikālā pavadījuma loma, savās dziesmās ir visnotaļ konservatīvi, gan apspēlējot un pārfrāzējot zināmos motīvus (Pīrādziņ, nāc ārā un Eiropa mūs nesapratīs), gan jaunajās kompozīcijās (visapetītlīgākā - Ušakova & Šlesera duets par bļinu cepšanu).
Citādi viss pa vecam - 1. daļā veiksminiece Kornēlija ar veco draugu Circeni - lūzeri no telšu pilsētiņas - mīļi un gurdeni apjoko pēdējā pusgada avīžziņu TOP: te ir gan Neo, gan Rozentāles nedienas, gan viens no spicākajiem jokiem par latviešu zosi Maskavā. 2. daļa ir kā gluži cita - daudz draiskāka izrāde, kur gan jaunie, gan ne tik jaunie aktieri azartiski parodē gan ārzemju, gan pašmāju estrādes zvaigznes (par tām iecelti arī daži kolorīti politiķi), kā arī nododas patīkami politnekorektām citu nāciju muzikālām imitācijām. Bonuss scenogrāfam A. Ozoliņam, kurš ar lielisko priekškaru pielīdzinājis Kornēliju popārta un kiča ikoniskajām figūrām, tomēr īpaši otrā daļa liek aizdomāties, vai pirmās daļas varoņiem - grauzējiem un insektiem - nebūtu laiks pensijā, ja jau kodieni un dzēlieni sanāk tik bezzobaini.