Paceļu acis - kas ir šī brīnuma saimnieks? Tā pēc vairākiem gadiem satieku tekstilmākslinieci Dzintru Vilks. Kādreiz viņa dzīvoja Rīgā, Ivara Selecka dokumentālajā filmā izslavētajā Šķērsielā, bet tagad jau ilgāku laiku - Jaunpiebalgā. Dzintra smej: «Lūdzu, lūdzu, neapvainojies uz Roju. Viņa ir atturīga un lepna. Ar viņu nav viegli iedraudzēties, tā uzreiz sunīte nevienu nepieņem.»
Bella, Belliņa un Bellītis
Kad Dzintras meita Laura bija piecus vai sešus gadus veca, viņa lūdza vecākiem angļu buldodziņu, un mājās ieradās Bosītis. Taču šim stāstam nebija labu beigu. Izrādījās, ka Bosītis piedzimis slims, un kucēnu, kuru ģimene bija ļoti iemīļojusi, nācās iemidzināt. Dzintra nolēma - mājās nekad vairs nebūs dzīvnieku!
Taču sagadījās, ka pirms sešiem gadiem māksliniece ciemojās Latvijas Olimpiskās komitejas prezidenta Aldoņa Vrubļevska ģimenē. Dzintra spilgti atceras to vakaru: «Iegāju mājā, ieraudzīju mazu rudi baltu kamoliņu un aizmirsu, kādēļ vispār biju ieradusies. Visu vakaru norāpoju ap kucēnu, un Rojas saimniece Ilze Labdzere teica - ja spēsi ar viņu sadraudzēties, kucēns būs tavs.» Dzintra atzīstas, ka neesot pat zinājusi, kādas šķirnes sunīte ir: «Domāju - krančuks, bet man patika, ka viņai ir īsas kājiņas un pati tāda gaiša. Drusciņ sadraudzējāmies, Roja kļuva pielaidīgāka, un pēc kāda laika Ilze viņu atveda pie manis. Tā kļuvām draudzenes. Tagad arī zinu, ka karalienei Elizabetei II ir vesels pulciņš pembrokkorgiju.» Vārdiņš sunītei atnāca it kā pats no sevis: «Man garšo spāņu vīns Rioja, tāpēc nosaucu mazulīti par Roju, bet ikdienā viņa ir Ro.»
Tagad māksliniece ar Roju un kaķeni Musju, kura paņemta no patversmes, dzīvo Jaunpiebalgā. Roja labprāt komunicētu ar citām dzīvām radībām, jo mūžam nīgrā kaķene Musja nav ne rotaļu, ne sarunu biedrs. Bet kur meklēt kompāniju? Par Rojas vistuvāko četrkājaino domubiedru kļuvis kaimiņu Austrālijas aitusuns Airons - platonisks mīļākais un džentlmenis no ausu galiņiem līdz kāju nadziņiem. Atturīgs puisis. Šopavasar Dzintra nolēma kuplināt Rojas sabiedrību un iegādājās aitu ar diviem jēriņiem. «Nosaucām viņus par Bellu, Belliņu un Bellīti. Pati uzmeistaroju aitām kūtiņu zem pirts, savācu sienu, iegādājos kombikormu.» Pirms Jāņiem aitas nocirpa. Tad gan aitu mamma apjuka, jo pēkšņi bija plika un odi stipri koda. Roja uzņēmās virsvadību pār aitām, labprāt dzenāja tās šurpu turpu, tikai īsti nesaprata, uz kuru pusi jādzen. Dzintra smej: «Kad dzēru kafiju, aitas lēca uz terases un drīz sāka nākt man visur līdzi. Nevarēju vairs ne aizbraukt, ne aiziet no mājām. Tagad viņas dzīvo pie kaimiņa.»
Brauc pēc pīrādziņa
Dzintra ir pārliecināta, ka viņai ir visskaistākais, visinteliģentākais un visgudrākais suns. «Saku - ej pačurā, un viņa aiziet, un izdara mazo vajadzību. Saku - brauksim uz Rīgu! -, un Roja uzreiz pazūd no mana redzesloka, jo viņai ļoti nepatīk Rīga. Saku - brauksim pēc pīrādziņa! -, un Roja pati ielec mašīnā!» Dzirnakmeņiem viņas nekad neesot aizbraukušas garām. Te sunītei tiek viņas iecienītais svaiga pīrādziņa gabals: «Apetīte Rojai ir lieliska, kad grib ēst, kā aktrise vaid un kunkst. Tomēr 16 kilogramu tik maza auguma sunim ir mazliet par daudz. Es jau cenšos nepārbarot - sauju sausās barības no rīta un sauju vakarā, pa dienu vistas gabaliņš. Taču arī draugi grib Roju pielabināt un allaž pacienā.»
Vai Rīgā arī visur ejat kopā, piemēram, uz kafejnīcu? Dzintra nopūšas un pauž neizpratni: «Diemžēl Rīgā kafejnīcās ar suni nelaiž, varot piečurāt, un spalvas lidošot pa gaisu. Bet suns taču ir tīrāks par dažu labu cilvēku. Viņš nekad nečurās ūdenī un nepiekakās jūru, bet cilvēks to dara. Ieriķu Dzirnakmeņos gan mums vienmēr laipni uzsmaida, un te allaž nopērkami Rojas iecienītie svaigie pīrādziņi.»
Čunčiņi šprotu bundžā
Dzintra izstāsta kādu šīs vasaras piedzīvojumu. Viņas mājā virs ieejas durvīm gluži nemākulīgi ligzdu savijis čunčiņu vai mušķērāju pāris. Vasaras sākumā no ligzdas visu laiku vēlās laukā viņu bērni. Dzintra baidījās, ka Musja kādu nenogalē, un dikti uzmanīja putnus: «Reiz Roja pienāk pie manis, un mutē viņai putnēns - dzīvs un neievainots. Teicu - noliec! - un zvanīju Ingmāram Līdakam, ko darīt ar nemākuļiem vecākiem, kā glābt viņu bērnus? Ingmārs ieteica šķidrās ligzdas vietā piestiprināt šprotu bundžu. Trijatā ar Musju un Roju izēdām šprotes, uzmanīgi atsitu bundžiņas malas un uzliku to augšā uz brusas. Sākumā putniem skārda bundža īsti nepatika, bet jau pēc pāris dienām viņi tur jau itin komfortabli iekārtojās. Bērni vairs laukā nekrita, un tagad jau ģimene vītero debesīs ap māju.»
Gluži kā Otello
Dzintra augstu vērtē Rojas uzticību: «Eju sēņot, viņa man seko soli solī, tikvien ka sēnes neprot lasīt. Viņa iet pa priekšu un visu laiku atskatās, vai es neatpalieku. Kad dārzā griežu krūmus, Roja pacietīgi stāv blakus un uzmana, lai man kāds nenodara pāri. Nedod dievs, man paņemt Musju rokās, kad to redz Roja! Viņai piemīt Otello cienīga greizsirdība! Citādi viņai ar Musju ir neitrālas attiecības. Abas viena otru piecieš, bet, ja teritorijā ieklīst svešs kaķis, tandēmā metas svešo dzīt projām.»