Leģionāru piemiņas gājienu labprāt liegtu

Ar Vācijas kapitulāciju 1945. gada 8. maijā beidzās Otrais pasaules karš Eiropas kontinentā. 15. latviešu ieroču SS grenadieru divīzijas karavīru vienības bija izkliedētas pa visu Rietumu sabiedroto okupēto Vācijas teritoriju. Lielākā daļa karavīru bija padevušies gūstā slēgtās vienībās un nokļuvuši angļu, amerikāņu un franču karagūstekņu nometnēs. Rietumu sabiedroto gūstā nokļuva aptuveni 25 000-30 000 latviešu militārpersonu. Lai atbrīvotu latviešu karavīrus no “nacisma zīmoga”, bēgļu pārstāvjiem Latvijas Sarkanā Krusta vadībā vajadzēja pierādīt un pārliecināt militārās un civiliestādes, ka Latviešu leģions nebija ne SS, ne brīvprātīgas vienības. Pareizu secinājumu par latviešu leģiona būtību visātrāk izdarīja angļu augstākā vadība. Lielbritānijas Ārlietu ministrija bija pieņēmusi principiālu lēmumu, ka “latviešu leģiona karavīri nav uzskatāmi par kolaborantiem, izņemot gadījumus, kad ir pierādīts, ka viņu dienests bijis brīvprātīgs”. Viņus visus, izņemot Baltijas vāciešus, bez individuālās pārbaudes atbrīvoja no gūsta, un viņiem piešķīra pārvietoto personu statūtu. Daudz grūtāka bija latviešu karavīru atbrīvošana no amerikāņu gūsta. Tikai 1946. gada augustā latviešu kara gūstekņi ieguva tiesības uz visu to aprūpi un apgādi, kas pienācās visām Apvienoto Nāciju pārvietotajām personām. Amerikāņu zonā Nirnbergā no 1945. gada 20. novembra līdz 1946. gada 1. oktobrim tiesāja galvenos nacistiskos kara noziedzniekus. Nirnbergas tiesas procesā Starptautisko Kara Tribunālu pārstāvēja ASV, Anglijas, Francijas un Padomju Savienības vairāki desmiti lielākoties augsti kvalificētu juristu. SS organizācija tika pasludināta par noziedzīgu visā tās sastāvā. Tribunāla nobeiguma dokumenti tomēr norādīja, ka “tas attiecas uz personām, kuras bija oficiāli uzņemtas SS sastāvā, un kas, piederēdamas pie šīs organizācijas, personīgi piedalījušās noziegumu pastrādāšanā, bet tas neattiecas uz tām personām, kuras valsts orgāni bija iesaistījuši SS organizācijā, tādā veidā, ka tām nebija izvēles iespējas, kā arī uz personām, kuras nav piedalījušās noziegumos”. («Нюрнбергский процесс» 1961, VII sējums, 427. lpp.). Augstākās militārās iestādes atzina, ka tā sauktais “Latviešu brīvprātīgo SS leģions” ir veidots pretrunā ar visiem starptautiskiem likumiem, kas aizliedz kādas okupētas valsts vietējo iedzīvotāju mobilizāciju, ka leģions ir vācu okupācijas varas patvarīgi radīta vienība, kurā dienēja nevis brīvprātīgie, bet gan ar pavēli mobilizētie latvieši. Mūsdienu Krievijas propaganda un tai piebiedrojušies Latvijā PCTVL paspārnē izperētie neostaļinisti histēriski apsaukā Latviešu leģiona karavīrus par “nacistiem”, “esesiešiem”, “ebreju šāvējiem” un citos melīgos apzīmējumos, apsūdzot viņus “noziegumos pret cilvēci”. Šādus apvainojumus neatļāvās pat padomju propaganda PSRS ziedu laikos! Atcerēsimies, ka Latvijā pirmo reizi Latviešu leģiona piemiņas dienu netraucēti, publiski atzīmēja 1990. gadā, kad Latvija vēl bija sociālistiska padomju republika, respektīvi Padomju Savienības sastāvdaļa. Pretīgs bija skats pagājušā gadā, kad daži desmiti sirmie, dzīvi vēl palikušie bijušie latviešu leģionāri, 16. martā devās nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, viņus suniski aprēja dažādie vietējie un arī no ārvalstīm iebraukušie neostaļinisti, kurus vadīja bijusī Interfrontes plintniece un Latvijas valstiskuma pretiniece Tatjana Ždanoka, tagad jau Eiroparlamenta deputāte! Var tikai izteikt savu nicinājumu un nožēlot, ka šo aktīvo huligānu vidū atradās arī vairāki toreizējie Rīgas domes deputāti. Atliek cerēt, ka šogad Rīgas dome nepieļaus 16. martā pie latviešu svētās vietas – Brīvības pieminekļa- neostaļinistu huligānu ārdīšanos!

Tad jau Latvijai naidīgi elementi, draudot ar vardarbību, var panākt arī 18. novembra pasākumu atcelšanu?

Ir jaaizliedz 9.maija pretvalstiskas orgijas.

Musu nacionalo varonu gajienam ir janotiek!