Mazpilsētas veikala stāvvietā, dobji rūkdams, ieripo cukurbalts divdesmit gadu vecs Audi S2. No tā gluži kā no olas izšķiļas bariņš jauniešu apmēram tādā pašā vecumā. «Eu, re ku' jaunā Honda! Nē, nav Honda... Hyundai?» Cita, bet stipri līdzīga brigāde apstāj automobili jau Rīgā: «Es visu laiku domāju, ka tas Hyundai tāds štrunts vien ir. Bet šis taču normāls auto. Izskatās pēc mana fātera Accord.» Ja jau Hyundai i40 spēj ieinteresēt divdesmitgadniekus, automašīnā patiešām kaut kas ir. Un, aizsteidzoties priekšā notikumiem, tas ir kas vairāk nekā ārēja līdzība ar «fātera akordu».
Beidzot sava seja
Aizmirstiet visu, ko jebkad esat redzējuši ar Hyundai logo. Dažāda izmēra ziepju trauki, kā Accent un Sonata, aizgājuši uz neatgriešanos, to vietā nācis oriģināls biodizains ar pretenzijām uz kaut ko atmiņā paliekošu. Par ko jāpateicas brīnumainajām pārvērtībām? Jaundzimušam Dienvidkorejas autodizaina guru? Nē, Seula vēl arvien ir autostila nomale. I40 zīmējusi Eiropas dizaina grupa, bet automašīnas galīgā pabeigšana noritējusi Riselsheimā Vācijā. Aiz poētiskajām blēņām par smilšu kāpu sāniem un piekūna acu lukturiem (LED gaismas izliektas tāpat kā Audi A4) kā klints stāv fakts, ka Hyundai beidzot ieguvis savu seju, nevis pielāgotu kāda japāņa masku. Par spīti eiropeiskajai izcelsmei, i40 gan uzreiz atpazīstams kā «aziāts», un šoreiz tas pat ir labi, jo ikkatram modelim jāpārstāv markas dzimtene. Pat ja i40 veidots īpaši Eiropas gaumei un atšķiras kā no pašmāju modeļa, tā arī amerikāņiem veltītā sedana, kas arī turpmāk sauksies Sonata. Hyundai izvēlējies it kā loģisku, tomēr pārdrošu mārketinga gājienu - sākumā pārdot tikai i40 universāļus, uzskatot, ka šī virsbūve ir vispieprasītākā lielu, bet neprestižu auto segmentā.
Silda stūri un pasažierus
Bet par prestižu (nu, vismaz imidžu) var pastrīdēties. Hyundai i40 ir pat apsildāms stūresrats, par vienkāršākām ekstrām nemaz nerunājot. Sānskatā universālis izskatās pēc baigā skapja, un arī iekšpusē tas ir atbilstoši liels. Bagāžnieks normālformā ir lielāks nekā Ford Mondeo, kas skaitās D segmenta rekordists. Vadītāju ieskauj dažādas komforta ierīces, stūre regulējama vāciskos diapazonos, radio spēlē, motors rūc - brauc, priecājies un baudi sajūtas, ko spēj sniegt tikai liels auto. Vienīgais, ko Hyundai vēl arvien neprot uztaisīt līmenī, ir sēdekļi, un, kā varēja gaidīt, stūre ir traki viegla. Tik lielam auto noteikti par vieglu.
Brauc kā laiva
Ja salīdzina ar konkurentiem, tad arī 1,7 litru dīzeļmotors ar 136 zirgspēkiem tik lielam auto it kā ir par knapu. Paātrinājums līdz 100 km/h, pēc datiem, aizņem vairāk nekā 12 sekundes, kas ir pretrunā ar i40 šiko iekārtojumu. Taču, godīgi sakot, es ne reizi neizjutu jaudas un ātruma trūkumu. Liels kā laiva, Hyundai «vagons» nav tas auto, ar ko ierādīt īsto vietu skrējējiem, un iekšā ir tik ērti un mierīgi, ka neko negribas. Skaņas izolācija gandrīz pilnībā noslāpē motora skaņu, un «automāta» ātruma lāpstiņas zem stūres paliek neaiztiktas. Kad dumja kaķa dēļ nākas veikt mikro aļņu testu, nākas secināt, ka Hyundai vēl jāpiestrādā pie savu auto piekaru dinamiskajiem regulējumiem. Zvalstīšanās un atsvešinātās reakcijas ir vēl viens arguments pret ātru braukšanu. Bet, «ja nu tomēr», tad i40 ir tik daudz «airbagu» kā divos Getz kopā (arī ceļgaliem kā Toyota Avensis) un piecas zvaigznes EuroNCAP crash testos.
Dīzeļu pārvērtības
Kas nespēj skaisti lidot, tas var efektīvi rāpot. Ja nevaram (negribam) braukt ātri, mēģināsim braukt ekonomiski. No pilsētas i40 izlaužas ar ne pārāk izcilu rādījumu 8,6 l/100 km, kas uz šosejas negribīgi nokrītas uz 7. Mēģinām vēlreiz. Kreisējot ar 100 km/h spidometrā, lielais Hyundai ar pilnā sparā vējojošu klimata sistēmu paliek pie 6 litriem. Nu, bet ja ar 90 km/h kā pēc grāmatas? 5,1! Korejiešiem nav nekādi izcilie dīzeļi, taču 1.7 CRDi ir milzu progress. I40 Blue Drive ar start-stop funkciju un žalūzijām radiatora restē gluži kā BMW Efficient Dynamics vispār patērējot tikai 3,7 litrus. Tam būtu grūti noticēt, ja i40 ar «automātu» pat nebūtu pieredzējis 4,8. Un tas ir 4,77 metrus garš un 1600 kg smags auto ar sēdekļu apsildi ne tikai priekšā, bet arī aizmugurē, atpakaļskata kameras ekrānu spogulītī un tik smagu bagāžnieka pārklāja rulli kā jahtas grotbomis. Un, ja kaut kas nepatīk, tad lielāku dīzeļu i40 tik un tā nav, tikai 1,6 vai 2 litru benzīna motori ar tieši iesmidzināšanu jeb GDI.
Jautājums par tūkstoš eiro
To visu, par ko runājām, sauc Style, un tas maksā 27 790 eiro, plus 750 eiro par ksenona lukturiem (rekomendējam), 900 eiro par ādas salonu (var iztikt) un 1350 eiro par parkošanās asistenta un joslu maiņas asistenta komplektu, kas, maigi izsakoties, nav pirmās nepieciešamības prece.
Pats labākais Hyundai i40 Wagon maksā tūkstoti eiro mazāk par jaudīgāku Toyota Avensis 2.2 D-CAT Luxury ar «automātu» un tūkstoti mazāk par vājāku Mazda 6 2.2 Dynamic, kurā «automāts» ir rozā sapnis. «Fātera akords» ar šādu aprīkojumu maksā vairāk par 30 000 eiro.
Hyundai uzbūvējis ietilpīgu un labi nostrādātu automašīnu, kura niansēs gan ir tāla no VW Passat un citiem klases etaloniem kaut vai ar aso sintētisko aromātu salonā. Tomēr elegantais lukturu slēdzis un lieliski nostrādātā atslēga liecina, ka potenciāls nav izsmelts. Bet Mazda 6, Avensis un Accord tikko radusies nopietna problēma. I40 ir automašīna, ar ko visātrāk augošais autozīmols pasaulē var pamatoti lepoties, un tai ir 5 gadu garantija. 5