Droši vien tāpēc arī pasaulē makšķernieku ir vairāk nekā futbolistu, jo pēdējam turklāt ir vajadzīgs liels laukums un daudzi spēlētāji, kamēr makšķernieku pārsteigums var gaidīt arī šķietami niecīgā peļķītē. Gadījumā, par kuru stāstīšu, gan bija otrādi, te šķietami bezgalīgs laukums šķita kā izmiris, un mēs, tradicionāla copmaņu kompānija, jutāmies kā futbolists, kurš atrodas uz šāda bezgalīga laukuma un nevar īsti saprast, kurā virzienā lai bumbu ripina, jo vārtus nekur neredz un nemana.
Runa ir par copi Zviedrijas piekrastē kādus 150 kilometrus uz ziemeļiem no Stokholmas jūnija otrajā nedēļā. Tur tajā laikā bija pavasaris un vasara reizē: ziedēja ābeles, ceriņi, ievas un baltās vizbulītes, bet zāle jau bija gandrīz kā pirms Jāņiem, un laiks tik labs, ka piemērots visiem atpūtas veidiem, atskaitot makšķerēšanu. No biežās mētāšanas un straujās atpakaļtīšanas, saprotot, ka kārtējais metiens nav trāpījis vārtos, proti, gulošai Zviedrijas šēru milzenei rīklē, dažs labs kārtīgi pārsauļoja rokas, bet tie, kas cerības zaudēja ātrāk nekā pārējie, paguva arī kārtīgi nosauļoties ar patīkamu apziņu, ka Latvijā tikmēr līņā.
Taču tāpēc jau makšķerēšana ir tik aizraujoša, ka nemitīgi notiek visādi brīnumi, un, ja vien laukums ir pietiekami liels, tos vārtus var atrast. Šī reize nebija no bezcerīgākajām visupirms jau tāpēc, ka tieši blakus kempingmājiņai, kurā bijām apmetušies, pa lielajiem akmeņiem varēja nokāpt līdz krastam, un tur bija liela bedre, virs kuras pastāvīgi atradās kādas makšķernieku laivas. Izrādījās, ka te ir 20 metru dziļa bedre, un bedrē -reņģu bars. Tie, kuru ekipējums ļāva viņiem ātri pārorientēties no spiningošanas uz attiecīgajam brīdim daudz piemērotāku makšķerēšanas veidu, piesēja auklai piecus plikus spožus āķus, pie to pamatnes piestiprināja kādu baltumu, galā svaru, un tad jau lieta bija vienkārša un garantēta: iemet no krasta parikti iekšā, ļauj, lai nogrimst, tad vienreiz parauj, ja jūti pretestību, parauj vēlreiz un tad tik velc ārā. Vilkums, kurā nāca laukā nevis piecas reņģes, bet mazāk, varēja tikt uzskatīts par neveiksmīgu. Reņģes ķērās gan aiz mutes, gan visām citām ķermeņa daļām.
Svaigi ceptas reņģītes, protams, bija lieliskas, bet tāpēc vien nebūtu sācis šo stāstīt. Galvenais notika trešajā copes rītā, kad mēs, lielie meistari, iepriekšējās dienās noķēruši pa vienai, divām līdakām, īpaši nesteidzāmies doties jūrā, kad kāds telefona zvans mums laupīja sirdsmieru: Latvijas sporta makšķernieku aprindās pazīstamā kuldīdznieka Normunda Kleinberga desmitgadīgā atvase izvilkusi pirmo līdaku mūžā - septiņnieci! «Acīmredzot viņš iemeta tur, kur profesionālis nemestu, zinādams, ka tur neķeras...» - tāds bija vienīgais secinājums, ar kuru varēja sevi mierināt pārējie, mazo līdaciņu vilcēji... Protams, kārtības labad piebildīsim, ka rezultātu nodrošināja mazā spiningotāja tēva ātrā rīcība - lielā līdaka vēl nebija attapusies, kas notiek, kad jau bija uztveramajā tīklā, citādi droši vien ziemeļu ūdeņus būtu pasāļinājušas arī asaras.
Bet tā jau ir viena no copes aksiomām, ka iesācējam veicas. Varbūt kādam iesācējam veiksies arī cīņā par kādu no konkursa Dienas zivs 2010 mēnešbalvām? It sevišķi tagad, kad līdz Jūnija zivs noskaidrošanai palikušas tikai trīs dienas, bet nevienu prātīgu sūtījumu neesam sagaidījuši? Acīmredzot runas par to, ka šoziem daudzas zivis izsalušas, nav bez pamata. Taču tuvojas Pēterdiena, tātad arī Pēterlomiem jābūt. Makšķernieka veiksme, Diena klāt, un operatīvs sūtījums var dot mēnešbalvu.
Tikmēr Maija zivs ir noskaidrota - tā kā rekordsama sūtījumam pietrūka tādas svarīgas detaļas kā avīzes Diena fotogrāfijā, balvu par Maija zivi saņem makšķernieks, kurš vienmēr ir ievērojis konkursa noteikumus un arī spēj izvilkt lielas zivis - liepājnieks Egils Dižgalvis. Balvu viņam nesa rekordāte - 2,378 kilogrami! Pagaidām tā ir arī drošākā pretendente uz visa konkursa balvu - Salmo dāvātu gumijas laivu Holyday ar elektromotoru.