Igauņu smagais metāls
Lai kā gribētu izvairīties no salīdzināšanas, tas nav iespējams. Kaut tāpēc, ka Laimesciema podniekdarbnīcas autors Lauris Gundars pats atzinis, ka ierosmi guvis divdesmit gadu senajā igauņu teātra Endla izrādē.
Prīta Pedajasa teatrāļu aprindās leģendārajam iestudējumam Epas Pilarpartas podniekdarbnīca pēc Pēta Vallaka stāsta motīviem bija rituāli muzikāla struktūra.
Dialogos, mālu mīcīšanā un ilgstošā, rimtā trauku veidošanā uz podniekripas kamerapstākļos bija tik daudz īstuma, ka kāds modernisma sekotājs diskusijā festivālā Baltijas nams Pēterburgā apgalvoja, ka tā esot sociālistiskā reālisma palieka.
Bet aktieru dziedāšanā, īpašajā temporitmā, kas bija uzvērts uz vienas līganas melodijas diega, un Epas mirušā vīra muzikālajā skatuviskajā klātbūtnē ar igauņu koklēm klēpī - paša režisora personā - bija tik daudz maģijas, ka izrāde tika nodēvēta arī par maģiskā reālisma paraugu. Māls te bija ne tikai māls, bet igauņu zemes, smagā darba simbols (līdzīgi kā JRT izrādē Maigums māls un ņemšanās ap to uzver attiecību sūro smagmi), un izrādes iestudēšanas laiks (1991) piešķīra nesteidzīgajai norisei arī patriotisma niansi.
Trīsstūris
L. Gundars, uzrakstot gluži citu lugu, kā dramaturgs un kā režisors Liepājas teātra izrādei salicis arī citus akcentus. Tas ir stāsts par kaislībām, attiecībām, par ļaušanos un - neļaušanos jūtām. Savā ziņā itin blaumanisks (Purva bridējs, Skroderdienas Silmačos, Raudupiete). Gundars un aktieri meistarīgi uztur spriedzi par redzamo attiecību neredzamo oderi. Visnoslēpumainākais ir Kaspara Kārkliņa jauniņais Jasis (lugā aktieru sastāvā norādītās vecuma atšķirības - Epai - 38, Miķelim - 42, Jasim - 19 - nav tik uzskatāmas). Gludi skūtu galvu (zīme no Čaka izrādē Spēlē, spēlmani), bremzētām kustībām, grūti sarauktu pieri viņš dažbrīd tuvojas t. s. cilvēka ar īpašām vajadzībām robežai. Kā Lenijs Steinbeka Cilvēkos un pelēs - ar pamatīgu spēku apveltīts vientiesis. Viņa pieķeršanās Epai ir gan jutekliskas, gan dziļākas dabas. Ineses Kučinskas Epa - pēc pavecā vīra nāves uzziedējusi pilnbriedā un tik pārpilna vēlmju un jūtu, ka netiek skaidrībā, ko īsti grib - mutīgo Egona Dombrovska Miķeli (kā ļauj noprast izrādes laikā) vai tomēr nepārejošu brīvību izvēlēties starp abiem podniekiem. Dombrovskim šosezon tik daudz lomu uz lielās skatuves, ka žestu plašumu un balss skaļumu nespēj apvaldīt arī kamerapstākļos. Tomēr iekšējo nedrošību aiz balamutes fasādes nojaust var.
Satīties, sapīties
Darbošanās ap podniekripām liepājnieku izrādē nav tik izvērsta kā igauņu analogā, un līdzīgi kā varoņiem neizdodas tikt skaidrībā ar savām jūtām, viņi izrīkojas arī ar saviem māla darinājumiem - virpo, virpo, tad samīca un aizmet kaut kur aiz galda. Atpazīstama izrādē ir Laura Gundara valoda - ļoti lakoniska, kā caur sietu izlaista, attīrīta no deminutīviem un liekvārdiem tik ļoti, ka lāgiem skan pārlieku sterili. Atšķirībā no igauņu izrādes vienkāršajiem, iedarbīgajiem simboliem Gundars ieviesis dažas pārlieku tīšas norises. Piemēram, Epa, atsilstot pret Miķeli, sadedzina mirušā vīra bildi. Bez īstas vajadzības tiek parādīts ierocis, sagatavojot skatītāju neizbēgamajam šāvienam. Pati šaubīgākā vieta ir fināls, kurā Epa tā arī neizdara liktenīgo izvēli un paliek starp abiem vīriešiem līgavas kleitā, viņiem abiem neveikli pinoties plīvurā - aizkarā.