«Pat ja to neafišē, cilvēki par vīnu kaut ko mācās lielākoties viena iemesla dēļ - lai uzzinātu, kā nopirkt vislabāko vīnu par viszemāko cenu un kādu vīnu piemeklēt šīvakara vakariņām, kurās tiks ēsts tas un tas. Tas nav tik viegli,» smaida Valentīna Grandāne, Latvijas Vīnziņu asociācijas valdes locekle un arī vīna kursu pasniedzēja.
Interese atgriežas
Pēdējos 20 gados interese un mācības par vīnu, arī tā patērēšana, visā pasaulē ir uz viļņa - ir vīna skolas, kursi un degustācijas, ir uz vīnu orientēti tūrisma ceļojumi, ir vīna izplatītāju mārketinga pasākumi utt., V. Grandāne stāsta. Tiesa, Latvijā šo vilni uz laiku iesaldēja krīze, lai gan tagad sastingums sākot pāriet un nu uz vīna kursiem nāk tie, kam tas tiešām interesē. Vienu laiku arī darba devēji, kas saistīti ar vīna nozari (restorāni, tirgotāji u. c.), bieži mēdza apmaksāt vīna kursus savam personālam, bet tagad tas gājis mazumā. «Krīzes laikā daudzviet nomainījušies darbinieki, un liela daļa to, kas savulaik izgāja Vīnziņu asociācijas kursus (tie pamatā arī domāti vīna nozares pārstāvjiem, lai gan projām netiekot dzīts neviens interesents - D. K.), šajā jomā vairs nestrādā, ir atlaisti, izputējuši. Tas arī, iespējams, bremzē vīna mācības - cilvēkiem nav motivācijas veltīt savu laiku un naudu, ja darba devējs šīs zināšanas nenovērtē,» V. Grandāne teic.
Krīzes ietekmi uz cilvēku atsaucību gan nav novērojusi Vīna studija, kas jau trešo gadu ikvienam gribētājam piedāvā Vīna skolas nodarbības. Vīnzinis un nodarbību vadītājs Valts Grīnbergs stāsta, ka Vīna studija vīnus pati arī importē un tirgo, tāpēc kursos izglīto arī savus potenciālos pircējus, turklāt var atļauties veidot lielākas grupas un regulāru kursu grafiku. Piemēram, Vīnziņu asociācija mācību grupas tādā lielumā, lai viena vīna degustēšanai pietiktu ar vienu vai divām pilnām pudelēm, komplektē tikai divreiz gadā. Vīna kursu specifika ir padārgie «uzskates līdzekļi» - jo plašāks kurss, jo plašākam jābūt vīna tematisko paraugu klāstam, un te netikt cauri tikai ar supermārketu akciju dzērieniem.
Izbrauc lielceļus
Vīnziņi vērtē, ka iespēju apgūt vīna pamatgudrības Latvijā ir pietiekami. Vīnziņu asociācija patlaban apsver domu piedāvāt arī nākamā līmeņa zināšanas, Vīna studija šo «2. klasi» organizē atsevišķu semināru veidā un aicinot Vīna skolas absolventus uz firmu rīkotajām degustācijām. Taču vīna baudīšanas pamatābece, kas ir arī vispieprasītākā, visos kursos ir apmēram viena un tā pati: 5-10 nodarbībās, kas notiek reizi nedēļā, tiek sniegts ieskats prasmē novērtēt vīnu pēc ārējām pazīmēm, to degustējot un lasot etiķeti, pareizos vīna glabāšanas un servēšanas nosacījumos, dažādos vīna veidos, to iegūšanas pamatprincipos, ir arī pārskats par galvenajiem vīna reģioniem un to klasiskajiem vīniem, svarīgākajām balto un sarkano vīnogu šķirnēm. «Pa galvenajiem lielceļiem izbraucam, pa mazajām kalnu takām gan katram jādodas pašam,» salīdzina V. Grandāne. Pamatkursa noslēgumā seko tests - vienam organizatoram nopietnākā, citam nepiespiestākā formā. To nokārtojot, var tikt pie sertifikāta.
Atmosfēra vīna kursos ir visai dzīvīga, pa daļai arī tāpēc, ka to apmeklētāji nereti no domubiedriem pārtop draugos. Iepriekšējās sagatavotības līmeņi un vīna dzeršanas paradumi gan ir ļoti dažādi, tāpat kā pati publika - dažādu nodarbošanos un gadagājuma cilvēki. «Nāk skeptiķi, nāk atvērtie, nāk atklājēji, nāk arī tādi, kas paziņo - es vīnus nepērku, bet esmu atnācis mācīties,» raksturo V. Grīnbergs un teic, ka vīna kursi ir iespēja paplašināt redzesloku un veikalā neieciklēties uz tiem dažiem vīniem, kas jau iepazīti. V. Grandāne savukārt piebilst, ka kursos var salikt kopā praktisku treniņu ar paskaidrojošu pamatojumu. «Degustēt vīnu mājās ar vīna grāmatu rokās - tas arī iznāk dārgāk, nekā nobaudīt pa glāzei no pieciem sešiem vīniem vienā kursu nodarbībā. Salīdzināšana dod lielu plusu.»
Sarežģītā Francija
Vīna pasaules iepazīšanā galvenais ir praktiskā pieredze, arī pēc kursiem jāturpina daudz lasīt par vīnu un to garšot, vīnziņi ir vienisprātis. Garšas sajūtas gan katram būs atšķirīgas, arī atziņas par vīna kursu kvalitāti. To var vērtēt pēc degustējamajiem vīniem, vīnziņa pasniedzēja pieredzes un profesionalitātes, arī harismas, informācijas un tās pasniegšanas veida. «Es uzskatu, ka visam jābūt viegli uztveramam, lai to varētu baudīt. Lai tas nav smags darbs, lekcija kā zobu sāpes,» saka V. Grīnbergs. V. Grandāne tomēr norāda, ka vīna kursi ir un paliek mācības, jo arī vīna degustēšana profesionālā līmenī nav izklaide, kā par to bieži domā, bet nopietns darbs. «Vienmēr saku, ka labākais vecums, lai nāktu uz vīna kursiem, ir, sākot no 35 gadiem. Pārāk jauniem parasti nav pacietības pievērst uzmanību tam, kas ir vīns,» viņa atzīst un stāsta, ka sarežģītākā tēma kursu apmeklētājiem nereti šķiet Francijas vīni. V. Grīnbergs papildina, ka pārsteigumi katram ir savi: vieni brīnās, ka chￃﾢteau uz etiķetes nozīmē «pils», citi - ka prosecco ir vīnogu šķirne. Abi vīnziņi iesaka nemulst no tā, ka vīna kursos ierasta opcija ir vīnu nogaršot un izspļaut. Šoferīšiem nav citu variantu, tā dara arī profesionālie degustētāji, kas dienā nobauda vairākus desmitus vīnu paraugu. «Man gan kā pasniedzējai dažkārt ir skumji, ka nodarbībā ir labi vīni, bet cilvēki aiziet un glāzes paliek neizdzertas...» nosaka V. Grandāne. Auto labāk atstāt mājās.