Marianne mācās skolā, kur sāk apgūt arī igauņu valodu. Mūzikas studijas turpina pie sava tēva, 18 gadu vecumā tiek iesvētīta Tartu evaņģēliski luteriskajā baznīcā. 1939. gadā Marianne pirmo reizi ierodas Latvijā līdzi tēvam, un pēc kara bēgļu gaitām Rīga piepilda viņas dzīvi ar mīlestību, ģimeni un iemīļotu darbu - viņa Latvijai atdevusi savus labākos gadus, vairākus gadu desmitus strādādama LNSO (tolaik Radiofona orķestris) - no 1945. gada tā bija viņas vienīgā darbavieta. Viņa dāvājusi Latvijai arī savu zvaigzni - savu vienīgo dēlu Gidonu Krēmeru, kuru izaudzinājusi savas ģimenes dinastijas tradīcijās - par vijolnieku, kuru klausās visa pasaule.
Visa Mariannes Krēmeres dzīve bijusi pilna skaistas ziedošanās - mūzikai un dēlam, kuram viņa nenogurstoši stāvējusi klāt gan ar savu neierobežoto mātes mīlestību, gan ar padomu un reālu palīdzību. Lai arī iespējas sekot dēla koncertceļojumiem kļuva arvien retākas, viņa ir savākusi apbrīnojamu arhīvu ne tikai par Gidona panākumiem, bet par visiem, ar ko mākslas ceļš viņu ir savedis kopā. Šī sirsnīgi mīlestīgā draudzība tikai izlieta arī pār viņas 25 mazbērniem no orķestra Kremerata Baltica. Lokenhauzas festivāls vairākus gadu desmitus ir lietojis Mariannes sakrāto un sakārtoto nošu bibliotēku. Jo visu lietu kārtībā viņa prata saskatīt prieku.
Visi, kam bija laime iepazīt šo brīnišķīgo, nesavtīgo cilvēku, paturēs viņu gaišā piemiņā.
Ingrīda Zemzare