Vēl pirms simt gadiem galvenais sabiedrības apdraudējums veselības jomā bija lipīgās slimības un antisanitāri apstākļi. Attiecībā uz tā laika galveno apdraudējumu valstu veselības politika bija skaidra: cīnīties ar cēloņiem - veltīt visus spēkus higiēnas prasību izstrādāšanai un ievērošanai, efektīvi lietot jaunatklātās vakcīnas un pretmikrobu līdzekļus. Šajā cīņā mums - veselības politikas veidotājiem - bija daudz sabiedroto un nebija pretinieku.
Savukārt galvenais sabiedrības veselības un valstu veselības aprūpes sistēmu ilgtspējas apdraudējums XXI gadsimtā ir neinfekciju slimības. Mūsdienu dzīvesveids, urbanizētā vide, cilvēku brīvprātīgās neveselīgās un bieži pat kaitīgas izvēles veicina cukura diabēta, sirds un asinsvadu slimību, hronisku plaušu slimību un arī onkoloģisku slimību pieaugumu. Tieši šīs slimības ir ne tikai iemesls individuāli un valstu ekonomikām priekšlaicīgi zaudētiem aktīvās dzīves gadiem*, bet arī dramatiski pieaugošajām veselības aprūpes izmaksām pēdējās desmitgadēs. Atšķirībā no cīņas pret infekciju slimībām veselības politikas veidotājiem, pieķeroties svarīgiem dzīvesveida slimību cēloņiem, mazinot iedzīvotāju veselībai negatīvas izvēles iespējas, nākas saskarties ar spēcīgiem, arī starptautiskiem lobijiem, kas pārstāv pārtikas, t. sk. saldināto dzērienu un alkohola, tabakas, reklāmas un citas aizskartās industrijas. Savukārt mēģinājumi ierobežot izmaksas slimību ārstēšanai atduras pret ne mazāk spēcīgo farmācijas un medicīnas tehnoloģiju industriju lobiju.
Iepriekšminētais aspekts un dzīvesveida izraisīto slimību straujais pieaugums tiek uzskatīts par draudiem pasaules ekonomiskajai attīstībai. Tādēļ jautājumi par neinfekciju slimību kontroli un veselību visās politikās kā nosacījumu dzīves vides radīšanai veselai nācijai pasaules valstu vadītāju līmenī tiks diskutēti arī Apvienotās Nāciju Organizācijas (ANO) Ģenerālajā asamblejā šā gada 19. un 20. septembrī. Jautājuma nozīmību apliecina fakts, ka veselības tēma ANO Ģenerālās asamblejas darba kārtībā būs pirmo reizi pēc 10 gadu pārtraukuma (toreiz valstu vadītāji lēma par HIV infekcijas ierobežošanu).
Lai mudinātu pasaules valstu līderus laikus pievērst uzmanību šai problēmai, aprīļa beigās Maskavā notika pirmā Pasaules ministru līmeņa konference Veselīgs dzīvesveids un neinfekciju slimību ierobežošana, ko rīkoja Pasaules Veselības organizācija (PVO).
PVO ģenerāldirektore Margareta Čana savā uzrunā nebaidījās to nosaukt par draudošu katastrofu. Katastrofu ne tikai valstu veselības budžetiem, bet valstu ekonomikām un globālajai ekonomiskajai attīstībai kopumā, jo ar šīm slimībām saistītie arvien pieaugošie veselības aprūpes izdevumi kļūst nesamaksājami dārgi pat bagātākajām valstīm. Pēc PVO aprēķiniem, 30% no mirušajiem ar neinfekcijas slimībām ir darbspējīgā vecumā - līdz 60 gadiem. Tādējādi šo cilvēku priekšlaicīgā nāve rada zaudējumus valstu tautsaimniecības attīstībai vistiešākajā veidā.
Viens no veidiem, kā ierobežot izdevumu pieaugumu veselības aprūpei, ir īstenot tādu politiku, kas mazina saslimstības riskus, tomēr problēmu rada tas, ka lielākā daļa veselību ietekmējošo faktoru kontrole nav saistāma tikai ar vienas nozares pārvaldību, bet starpnozaru sadarbību. Kamēr neseko izmaiņas politikās, kas padara vēl stingrākus ierobežojumus atkarību izraisošiem faktoriem, īpaši tabakai un alkoholam, vai nemaina iedzīvotāju pārtikas izvēles un lietošanas paradumus, nepalielinās izglītības sistēmas un pašvaldību loma bērnu, jauniešu un pieaugošo iesaisti regulārās fiziskās aktivitātēs, sabiedrības veselības pētījumiem un sausām informatīvām kampaņām ir tikai pakārtota nozīme. Tādēļ cīņai pret iedzīvotāju veselību negatīvi ietekmējošajiem faktoriem un cīņai par veselību veicinošām izvēlēm ikdienā ir jābūt sastāvdaļai visu nozaru politikās, jo tikai tā ir iespējams panākt vēlamo rezultātu - maksimāli pagarināt kvalitatīvos mūža gadus, attālināt novēršamas veselības problēmas, saglabāt ekonomikas attīstībai nepieciešamo galveno resursu - veselu un darbaspējīgu cilvēku.
Veselības un ekonomikas saistība ir neapstrīdama. Ar faktiem esmu centies to pierādīt gan kolēģiem valdībā, gan plašākai sabiedrībai. Ir aprēķināts, ka 2009. gadā iedzīvotāju zaudētie dzīves gadi Latvijā valstij nākotnē nozīmē 334 miljonus latu lielus zaudējumus - summu, kas krietni pārsniedz plānoto valsts budžeta konsolidāciju 2012. gadam.
Latvijā iedzīvotāji vidēji trīs reizes vairāk nekā citās Eiropas Savienības dalībvalstīs mirst ar sirds un asinsvadu slimībām un 1,3 reizes biežāk ar audzējiem. Ir pierādīts, ka galvenie riska faktori šīm saslimšanām ir neveselīgs uzturs (ar augstu sāls, cukura un tauku saturu), nepietiekama fiziskā aktivitāte, smēķēšana un alkohola lietošana. Ja vēlamies to novērst, tad iedzīvotājos jārada apziņa par veselības vērtību, kas, pirmkārt, ir ieguvums pašam cilvēkam. Valstij jāmotivē iedzīvotāji par labu veselīgām izvēlēm, ko iespējams panākt arī ar izsvērtu nodokļu politiku un patēriņu veicinošiem vai ierobežojošiem pasākumiem, bet tam ir nepieciešama kopīga valdības izpratne. Tāpat kopīga valdības izpratne ir vajadzīga, lai mainītos izpratne par veselības politiku, liekot uz to paskatīties nevis kā izmaksu avotu, bet kā uz ekonomiskās izaugsmes dzinējspēku.
* Gadi, kurus cilvēks būtu nodzīvojis (līdz 65 gadiem), ja nebūtu miris nelaimes gadījumā vai cita iemesla dēļ (raksturo priekšlaicīgu mirstību un novēršamus nāves cēloņus).