Pamats ir uzdot jautājumu - par ko ir šis līgums? Vienkāršos vārdos sakot, līgums ir par to, ka mēs valstī drīkstam tērēt tik, cik mēs nopelnām. Jautājums, vai ratificēt šo līgumu, ir jautājums, vai mēs atzīstam to, ka tas ir pareizi, vai šaubāmies par to. Ja mēs atzīstam, ka tas ir pareizi, tad jautājums man ir pretī - kāpēc mēs gribētu kavēt šī līguma ratifikāciju? Manā skatījumā šī tēze ir pilnīgi pareiza, un mēs redzam, kas notiek, kad šo vienkāršo tēzi aizmirst. Tāpēc līgums ir jāratificē.
Vairāki Saeimas deputāti nostājas pret šo līgumu, savu izvēli pamatojot ar to, ka tas apdraudēs Latvijas neatkarību. Vai šis līgums vājinās Latvijas suverenitāti?
Neviena suverenitāte nav absolūta - mēs nedzīvojam uz izolētas salas kaut kur tālu prom no pārējās pasaules. Un mēs esam saistīti ar daudziem līgumiem. Papildus tam mēs esam arī Eiropas Savienībā. Un tad es gribētu vaicāt - ES regulas, kuras tiek izdotas, mums taču ir automātiski jāievēro? Jautājums par suverenitāti bija jautājums par iestāšanos ES. Protams, mēs daļu no savas suverenitātes atdodam ES. Bet kā top regulas, šajā gadījumā - arī šis fiskālais līgums kā valstu vienošanās? Tas top kā kopīga valstu izpratne par to, kas ir pareizi. Ja atgriežamies atpakaļ pie jautājuma, ka mēs uzskatām, ka tērēt tik, cik mēs nopelnām, ir pareizi, un mēs to ierakstām līgumā, man ir jautājums atpakaļ - kur tad ir suverenitātes apdraudējums? Nav tā, ka šis līgums mums pasaka, ka Brisele tagad diktēs, cik lielus nodokļus mums likt, cik lielus izdevumus varam tērēt. Cilvēki tiek biedēti, ka nekādi tēriņi vairs nebūs - par algu pielikumu aizmirstiet. Līgums pasaka tikai to, ka bilancei ir jābūt sabalansētai. Respektīvi, cik mēs esam gatavi ar nodokļiem mūsu valstij dot, tik mēs arī varam tērēt. Bet tas nenosaka, ka Brisele diktēs, kādu mums veidot valsts budžetu.
Tātad nebūs tā, ka Latvija sagatavos budžetu, sūtīs uz Briseli, kur tas tiks vērtēts un tad sūtīts atpakaļ ar komentāriem, ka dariet kaut ko citādi?
Nē, tā nebūs.
Kas notiktu, ja Saeima neratificētu fiskālās disciplīnas līgumu?
Pasaule no tā nesagāzīsies, bet atcerēsimies, ka nupat mums beidzās starptautiskā aizdevuma programma. Līdz ar to ES ļoti interesē, vai Latvija būs spējīga pati saprātīgi saimniekot ar savām finansēm. Citiem vārdiem sakot, vai nebūs tā, ka tagad aizdevēji ir prom un mēs atgriežamies pirmskrīzes laikā, priecājamies, ka mums aug iekšzemes kopprodukts, un tik domājam, kā naudu dalīsim. Mums ar šo līgumu ir ļoti svarīgi apstiprināt, ka mēs paši kā tauta uzskatām, ka šo vienkāršo tēzi, ka mēs varam tērēt tik, cik nopelnām, ka mēs to atbalstām. Ja mēs šo līgumu neratificētu, mēs sētu šaubas - kāpēc mēs to nedarām?
Latvijas Finanšu ministrija bija sākusi izstrādāt fiskālās disciplīnas likumu, pirms vēl Eiropā bija sākusies jebkāda diskusija par fiskālās disciplīnas līgumu. Paskaidrojiet - vai ir kāda saistība šiem abiem tiesību aktiem?
Līgums nosaka to, ka šī tēze par sabalansētu valsts budžetu ir jāiestrādā valstu likumdošanā. Fiskālās disciplīnas likums ir tas likums, ar kuru šī norma tiek īstenota.
Finanšu ministrs Andris Vilks nupat jau gana piesardzīgi izteicies par Latvijas pievienošanos eirozonai, ka, iespējams, vajagot skatīties, ka, iespējams, vajagot nogaidīt. Ja mēs kavējamies ar pievienošanos eirozonai, cik svarīgi ir steigties ar šī līguma ratifikāciju?
Te es varētu uzdot pretjautājumu - šī līguma ratifikācija nozīmē to, ka patiesību par sabalansētu budžetu mēs kā tauta atzīstam. Ar to atzīstam un parādām pasaulei. Un šī parādīšana mums ir svarīga, jo mēs dzīvojam, aizņemoties naudu, un ir svarīgi tie procenti, kurus mēs maksājam. Tātad pakārtots ir jautājums, vai mēs iestāsimies eirozonā vai ne, bet tas, ka mēs ar līgumu apliecinām, kāda ir mūsu valsts fiskālā politika sabalansēta budžeta ziņā, - tas vien dod pozitīvu efektu. Gaidīt ar šī līguma ratifikāciju līdz mirklim, kad ir skaidrs, mēs iestājamies eirozonā vai ne, neesam ieinteresēti.
Vai šī līguma ratifikācija varētu ietekmēt Latvijas izvērtējumu, cik gatavi esam eirozonai?
Tieši tā. Redziet, ir tie maģiskie Māstrihtas kritēriji. Mēs skatāmies cipariņus. Mēs it kā varētu aizmirst līguma ratifikāciju, galvenais, ka mēs šos cipariņus ievērojam. Bet, ja jūs redzētu Eiropas Centrālās bankas konverģences ziņojumu, kas trešdien parādījās atklātībā, jūs redzētu, ka tur ir sadaļa, kurā tiek aprakstīta ilgtspēja. Tas ir labi, ka šie Māstrihtas kritēriji vienā gadā ir izpildīti. Bet cik liela varbūtība, ka mēs tos kā čempioni uzdzenam, iestājamies eirozonā un pēc tam relaksējamies? Protams, fiskālā līguma ratifikācija dod lielāku pamatu ticībai, ka turpmāk mēs neieslīgsim pārmērīgā budžeta deficītā.