Kā pa celmiem
Taņa vēl bija maza, kad vecāki izšķīrās, un meitene palika dzīvot kopā ar māti un vecmāmiņu. Kad Taņai bija desmit gadu, nomira māte, vēl pēc pieciem gadiem mūžībā aizgāja vecmāmiņa, un viņa palika viena. Par tēvu meitene neinteresējās, jo vecmāmiņa neveicināja viņu attiecības. Drīz pusaudzei uzradās draugi. Kopā uzsmēķējot un iedzerot, dzīve rādījās rožainās krāsās. Sapratne, ka dzīvo kā purva akacī, nāca par vēlu.
Pirmo reizi Taņas liktenis apmeta kūleni, kad par līdzdalību noziegumā viņai atņēma brīvību uz ilgiem septiņiem gadiem: «Izcietu sodu no pirmās līdz pēdējai dienai. Mani atbrīvoja 1991. gadā.»
No iesāktā ceļa bija grūti aiziet, un drīz Taņa atkal atgriezās cietumā. Šoreiz par zagšanu: «Ieslodzījumā mācījos, strādāju. Bērnībā rakstīju dzejoļus. Tad pārtraucu. Cietumā atkal rakstīju, jo man vajadzēja atbrīvoties no dvēseles smaguma. Lasīju dzejoļus kameras biedrenēm, tie patika arī administrācijai, kas aizsūtīja dzejoļus Rakstnieku savienības dzejas konsultantam. Viņš mudināja mani turpināt rakstīt.»
Pēc otrā soda izciešanas Taņas skarbais liktenis ieinteresēja krievu televīzijas kanāla šova veidotājus. Viņi nolēma, ka jaunā sieviete arī pati varētu veidot interesantus sižetus. Īsu brīdi Taņa kā ārštata korespondente pat strādāja krievu presē. Viņa sazinājās ar tēvu, kādu laiku pat dzīvoja viņa ģimenē, taču tur jutās sasaistīta. Pārāk lielas bija brīvības alkas.
Pašvaldība Taņai piešķīra istabiņu municipālā mājā Vecmīlgrāvī, kur uz trim ģimenēm viena virtuve, duša un tualete. Taču līdzekļu trūkums, alkohols un narkotikas darīja savu. Taņa trešo reizi nokļuva cietumā. Tur viņa uzrakstīja romānu Suņu audzētava, kurā vēstīja par pārciesto un novēroto. Romāns nonāca rakstnieka Aivara Kļavja rokās. Viņš toreiz bija laikraksta Likuma Vārdā galvenais redaktors: «Tas bija skaudrs, cerības raisošs stāstījums. Romānu turpinājumos publicējām diezgan ilgi.»
Dievs rādīja ceļu
Liktenis turpināja pārbaudīt sievieti. 2011. gadā cietuma ārste Taņai konstatēja jau ielaistu ļaundabīgu audzēju. Sekoja operācija, staru un ķīmijterapija. Uz invaliditātes pamata Taņu atbrīvoja no turpmākās soda izciešanas. Brīvībā nonākusi, «es vairs nevarēju dzert un nevarēju nedzert, stāvēju krustcelēs».
Cietumā Taņa sastapās ar pareizticīgo mācītāju un 1991. gadā nokristījās: «Dievs manā dzīvē ienāca pamazām. Sāku lasīt grāmatas par svēto dzīvi, gāju baznīcā, manī atvērās kāds gaišs dvēseles stūrītis. Tagad saprotu, ka es visu laiku mokoši meklēju savu vietu dzīvē, taču vienmēr pagriezos nepareizā virzienā. Dievs man pacietīgi rādīja ceļu, pa kuru iet.»
Reiz viņa televīzijā noskatījās pārraidi par cilvēkiem, kas piedzimuši bez rokām vai kājām vai ar citādu smagu invaliditāti, kuri tomēr dzīvē sasnieguši ļoti daudz - glezno, zīmē, pabeidz augstskolu: «Tas mani satrauca, lika domāt - viņiem ir daudz grūtāk nekā man, bet viņi savu dzīvi neiznieko. Vai tiešām es tā nevaru?»
Pirms četriem gadiem Taņa sāka apmeklēt anonīmo alkoholiķu grupas nodarbības un dara to joprojām. Viņa spēja atteikties no alkohola un no smēķēšanas. Atjaunojās trauslas saites ar tēvu: «Tikai stāvot uz nāves robežas, es sapratu, cik ļoti viņu mīlu, cik biju netaisna pret viņu. Uzrakstīju tēvam vēstuli, un viņš atnāca, mēs izrunājāmies. Kāds tas bija atvieglojums!»
Iegrimt mīlestībā
2014. gada pavasarī Taņai piezvanīja paziņas - vai viņa nezinot kādu, kas dotu patvērumu trīs gadus vecam labradoram, kuru saimnieks grasās iemidzināt. «Tādus cilvēkus nezināju, taču pati visu mūžu gribēju lielu suni, bet tagad es bez matiem uz galvas, bez spēka, mazā istabiņā! Ar suni regulāri jāstaigā, viņš jābaro, bet man tikai invalīda niecīgā pensija. Taču draugi, kā norunājuši, mudināja - ņem suni, barību mēs sagādāsim! Arčiju man atveda ar pūriņu - barību, saiti, bļodiņām -, un es iegrimu viņa bezgalīgajā mīlestībā. No pirmās dienas Arčijs man soļo blakus bez saites. Mēs ejam uz mežu, uz jūru. Arčijs gatavs darīt visu, lai tikai es viņu nepamestu, visādi rādīja, ka ir labs. Un tāds viņš patiešām ir.»
Pēc pusgada par sevi atkal deva ziņu ļaunā slimība. Atkal slimnīca, trīs operācijas, nedzīstošas šuves, stoma. Pie Arčija šajā laikā dzīvoja Taņas kaimiņiene, ciemos nāca un suni veda pastaigāties bijušās klasesbiedrenes. Taņa atceras: «Kad pārnācu, Arčijs mani nepazina, tik ļoti mani bija pārņēmušas slimnīcas smakas. Kad atpazina, viņa prieks bija nevaldāms. Taču man nemaz nebija spēka, labā kāja neklausīja, kādas vairs pastaigas. Naktī, grimdama izmisumā, es nolēmu Arčiju atdot, bet, no rīta pamodusies, sapratu - es taču bez viņa sajukšu prātā! Nolēmu, ka pastaigās dosimies rīta agrumā, kamēr ielās vēl nav cilvēku. Tad neviens neredzēs, ka es kāju kā baļķi velku sev līdzi. Sāpēja viss ķermenis, bet ar spieķīti pamazām sāku kustēties. Ar katru dienu pastaigas kļuva garākas. Ar Arčiju gāju un joprojām eju arī uz anonīmo alkoholiķu nodarbībām, un par savu draugu tagad saku - mans mīļais dakteris Arčijs.»
Arī es pārliecinos - Arčijam visu laiku ģīmītī smaidiņš, viņš ir kluss un ļoti, ļoti uzmanīgs. Taņa priecājas: «Slims cilvēks ir nervozs, viegli aizkaitināms, reizēm pat nikns. Arčijs prot noņemt visu negatīvo. Ar katru savu kustību, ar mīļo pieglaušanos rāda, cik esmu viņam nozīmīga. Viņš vēro mani ar maigumu un sajūsmu, un, skatoties uz viņu, es mācos paciest savas sāpes, pārvarēt milzīgo nogurumu. Man ir daudz draugu, un viņi visi ir arī Arčija draugi. Mēs abi šajā pasaulē dzīvojam kā pirmo un kā pēdējo dienu un priecājamies par katru kopā pavadīto minūti. Es saku Arčijam - mans mazais brāli, esot kopā ar tevi, es ne no kā vairs nebaidos. Zinu, ka slimība var atgriezties, taču tagad es visu ar mani notikušo uzņemu kā dāvanu. Ja nebūtu bijusi smagā slimība, es nezinu, kā izvērstos mana dzīve. Esmu pateicīga Dievam par visu, ko viņš man devis, un šajā brīdī jūtos stipra. Kopā ar Arčiju es visu laiku smaidu, un dakteri saka, ka uz šī fona ļaundabīgie veidojumi iznīkst.»