Patversmē Mailo īsti tā arī neiejutās, kaut nodzīvoja tur vairāk nekā pusgadu. Potenciālie adoptētāji priecājās par suni, bet neviens viņu neizvēlējās. Varbūt tāpēc, ka Mailo ir paliela auguma, ka radis dzīvot iekštelpās vai ka sargs viņš nebūšot. Bet varbūt liktenis lēma sunim sagaidīt karmisko tikšanos ar savu vienīgo cilvēku?
Emocijas jāiesprosto
Ar Ingu Skāduli un Mailo sarunājamies pašā Vecrīgas sirdī Rātslaukumā. Aptuveni piecus gadus vecais suns sākumā mani vēro ar neparastām, it kā pasauli cauri redzošām acīm, tad sāk luncināt asti. Garām iet cilvēki, bet Mailo nenovērš acis no Ingas. Kopš pagājušā gada jūnija suņa sirdī viņa ir Dieva vietā.
Inga strādā valsts dienestā, dzīvo starp Rīgu, kur strādā, un Valmieru, kur dzīvo vecāki, kur aug dēls Elmārs un meita Emīlija Dārta. No sešu gadu Inga vecuma zinājusi, ka būs veterinārārste. Tieši tolaik vecāki meitai atļāva paņemt pirmo sunīti Dadzīti. Studējot Jelgavas universitātē, viņa jau no pirmā kursa strādāja universitātes klīnikā: «Bija 90. gadu pats sākums, cilvēkiem naudas maz, valdīja liela depresija, un daudzi veda savus suņus eitanizēt. Vakaros klīnikā strādāju viena, un reizēm man atveda uz iemidzināšanu piecus, desmit un pat vairāk suņu. Mēģināju dažiem meklēt jaunas mājas, bet kurš tādos laikos suni ņem? Mana darbaudzinātāja daktere Kaire teica - nedrīkst emocijas laist sirdī, tas ir tikai darbs. Bija smagi, un es sev nosolījos -ja kādreiz ņemšu suni, tad tikai, lai to izglābtu.»
Pirmajā kursā Inga klīnikā izglāba no nāves no Jelgavas cietuma iemidzināšanai atnestu divas nedēļas vecu kucēnu un nosauca viņu par Rembo. Pēc gada, ierodoties klīnikā uz dežūru, viņa ieraudzīja skaistu suni. Piegājusi klāt, sākusi to bužināt, čubināt. Suns atbildēja ar astes strupucīša luncināšanu, roku un sejas laizīšanu. Klātesošie bijuši šausmās, jo tikai astoņus mēnešus veco rotveilera kucēnu Barosu Fighteru bija nolemts iemidzināt agresivitātes un iedzimtas gūžu displāzijas dēļ. Baross kļuva par Ingas otro suni. Dzīvot kopmītnēs ar tādiem četrkājainiem miesassargiem bija grūti. Nācās Rembo aizvest pie vecākiem uz laukiem. «Baross palika pie manis. Uzturēt tik lielu suni no niecīgās stipendijas bija grūti, bet jautri. Taču, mācību slodzei pieaugot, pēc diviem gadiem aizvedu Barosu uz laukiem pie topošajiem vīra vecākiem. Suns nodzīvoja deviņus gadus, ne visus pieņēma, bet mani dievināja.»
Miers sirdī
Pēc studijām Inga strādāja Veterinārmedicīnas fakultātē, vēlāk atgriezās Valmierā, uzsāka darbu valsts iestādē un iegādājās savu sapņu dzīvnieku - zirgu. Auga bērni, kādu laiku paralēli bija arī neliela privātprakse. Vēlāk viņu atkal pārcēla atpakaļ uz Rīgu. Apmēram desmit gadu Ingai nebija suņa. Pagājušajā vasarā meita Dārta lūdza šķirnes sunīti, bet beigās abas vienojās, ka tomēr dos mājas kādai pamestai radībiņai. Patversmē viņas noskatīja kucīti Tūnu: «Taču noskaidrojās, ka Tūna necieš kaķus, bet mums mājās ir divi minči. Tad kādā voljērā ieraudzīju Mailo. Citi suņi rēja, viņš viens spēlējās ar bumbiņu. Uzzināju Mailo dzīvesstāstu, un viņš iekrita sirdī. Man gan nebija domas ņemt suni sev, jo Rīgā dzīvoju viena, man bieži jābrauc komandējumos. Taču pēc nedēļas Mailo tomēr paņēmu. Tā bija sestdiena, mēs devāmies uz Valmieru. Mailo visu ceļu mocījās ar nelabu dūšu, vecāki arī bija šokā, bet man pēkšņi sirdī iestājās miers.»
Netipiski inteliģents
Tagad Inga un Mailo vienmēr ir kopā. Kāda paziņa par Mailo teica - viņš ir netipiski inteliģents suns. Inga nepieraksta nopelnus sev: «Varu tikai pateikties cilvēkam, kurš Mailo skolojis. Suns zina komandas, prot uzvesties sabiedrībā, ir kluss, nerej. Kaimiņi ilgi pat nezināja, ka man ir suns. Ja dodos komandējumā un zinu, ka mājās būšu vēlu, vienmēr ņemu Mailo līdzi. Divus mēnešus viņš mašīnā mocījās ar nelabu dūšu, tagad viss ir kārtībā. Nedēļas nogalēs braucam uz Valmieru, tur Mailo brīva vaļa, bet tik un tā viņš mani visu laiku tur savā redzeslokā un reti atkāpjas tālāk par trim soļiem. Izrādās, viņš ir lielisks sargs.»
Protams, rūpju tagad ir vairāk, dienas režīms stingrāks. No rītiem jāceļas agrāk, jo abi dodas izskraidīties uz Šmerļa mežu. Inga rēķinās, ka nevar braukt un palikt pa nakti mājās, kur saimnieki baidās no suņa vai nevēlas satraukt savus kaķus. Taču tās ir saprotamas lietas. Reiz kāda sieviete mežā ilgi skatījās un noteica - jūs esat tik līdzīgi! Cik labi, ka sastapāt viens otru! (Šo stāstot, Ingas acīs sariešas asaras.) Pilnīgi svešs cilvēks saprata, cik viņi ir laimīgi kopā! Mailo pieņēmis visu, kas dārgs Ingai - viņas bērnus, vecākus, draugus, lieliski saprotas ar abiem Ingas kaķiem - lauku aristokrātiem Lordu un Marķīzu, un atradis kopīgu valodu ar saimnieces septiņpadsmit gadu veco zirgu Lombardu. Ko vēl vajag suņa un cilvēka draudzībai?