Tas viņam no laikiem, kad Bruno draudzene Alise mācījās Anglijā. Tagad Bruno un Alises ceļi pašķīrušies, bet abi saglabājuši labas attiecības. Pateicoties tam, Bārnijs kopā ar Alisi nereti dodas uz laukiem pie Alises mammas. Tur suns tiek cienāts ar lauku labumiem, piemēram, garšīgām kotletītēm, un, atgriezies Rīgā, vairs negrib skatīties uz sauso barību. Taču jaukās atmiņas ir pārejoša lieta, un drīz Bārnijs atgriežas pie ierastās ēdienkartes. Un vēl - Bārnijam patīk kopā ar saimnieku skatīties hokeju, jo viņš zina, ka tādos mirkļos dabūs kādu našķi, varēs sēdēt Bruno klēpī. Hokejs ir abu mazie svētki.
Tusnītis no Vecāķiem
Bruno Birmanis nav iesācējs suņu lietās. Bārnijs ir viņa trešais suns. Mākslinieks uzskata, ka turēt lielu suni pilsētas dzīvoklī - tā ir suņa mocīšana. Tomēr abiem ar Alisi šķita, ka vajag mājās radību, kas šaudās pa plašo dzīvokli. Spalvainu rotaļlietu - jorkšīrieti vai čivavu - negribējās: «Man vajadzēja dzīvnieku, kas arī izskatās pēc suņa un ir ar suņa raksturu. Reiz ar Alisi sēdējām Lidojošā vardē, garām gāja vīrietis un sauca - Bruni, Bruni! Ne jau mani viņš sauca. Vīrietim pieskrēja nenormāli sunisks suns. Tas pielika punktu mūsu pārdomām. Drīz Alise atveda no Vecāķiem četrus mēnešus vecu tusnīti. Pēc ciltsrakstiem viņš ir Fricis, bet nosaucām par Bārniju, jo bijušajai sievai Odetai ar mūsu bērniem Annu un Kristapu bija taksītis Bārnijs.»
Bruno mīl Bārniju, tomēr nekas šajā dzīvē nav tikai balts. Mākslinieks iesaka katram, kas vēlas vest mājās Džeka Rasela terjeru, pāris dienu padzīvot ar šīs šķirnes pārstāvi bez kādām saistībām: «Bārnijs ir trakāks, nekā es biju iedomājies. Viņš ir kā hiperaktīvs bērns, tāds diezgan jiftīgs dzīvnieks.»
Pilns ar niķiem un stiķiem
Par savu suni mākslinieks stāsta ar aizrautību, pamatojot, kas, kā un kāpēc. Viņš neslēpj arī Bārnija mīnusus. Piemēram, Bārnijs var iekost un ir to darījis: «Spēks kaulos viņam ir, zobi asi, un žokļi stipri, tāpēc kož diezgan riebīgi.» Bruno ir apmierināts un pateicīgs Bārnijam par sapratni - kad saimnieks strādā, suns nekad netraucē, klusi guļ uz sava deķīša. Toties, kad abi iet ārā, Bārniju pārgalvīgajās prieka izpausmēs grūti savākt. Enerģija sunī kūsāt kūsā. Kaut Bārnijs mazliet gājis skolā, viņam grūti sakoncentrēties cilvēkos, kur viņš negrib samierināties ar pēdējo vietu rindā, spēlējas un dauzās. Sliktākajā gadījumā viņš būs otrais numurs. Šī iemesla dēļ Birmanis sabiedrībā Bārniju neved: «Viņš ir ļoti greizsirdīgs un kā visi medību suņi mēdz pastiprināti iezīmēt teritoriju. Bērnībā Bārnijam blakus tika izšauta bise, viņš ir diezgan bailīgs un satraucies var pat kļūt agresīvs.»
Nav elegantu tērpu
Kāpēc māksliniekam ar nenoteiktu darbalaiku, turklāt dzīvojot pašā pilsētas centrā, vajadzīgs suns? Birmanis visu saliek pa plauktiņiem: «Man nepieciešams maziņš vagariņš, kurš jābaro, par kuru jārūpējas un kurš jāved ārā arī tad, kad negribas iet. Suns disciplinē un radina pie režīma. Es nevaru no rīta ilgi vārtīties pa gultu, ceļos septiņos, kaut gan es modinu Bārniju, nevis viņš mani, un man tas patīk. Pavisam noteikti stundu vai pusotru abi pavadām svaigā gaisā.»
Bruno uzskata, ka suns vajadzīgs, lai atgādinātu, ka esam cilvēki, lai tuvinātu dabai. Savā ziņā suns ir arī signalizētājs: «Man dzīvokļa durvis nereti ir vaļā, zinu, ja kāds pie tām pagrabināsies, džekiņš sacels tādu troksni, ka grabinātājs nebūs laimīgs.» Ne mazāk svarīgs ir cilvēciskais faktors: «Ja cilvēks dzīvo viens, un tagad vientuļnieku ir gana daudz, viņam vismaz ir iespēja ar kādu parunāties. Kad Bārnijs aizbrauc uz laukiem, es jau pēc vienas dienas izjūtu baigo tukšumu dzīvoklī.»
Tā kā Bārnija saimnieks ir talantīgs modes mākslinieks, jādomā, ka mīļotajam sunim apģērbi kārtu kārtām darināti. Bruno noliedzoši krata galvu: «Modelējis viņam neesmu neko. Reiz nopirku mētelīti, bet Bārnijam pat mīnus 30 grādos apģērbs nav vajadzīgs. Savukārt lietainu un dubļainu laiku džekiņš ne acu galā necieš.» Bruno, kā labam saimniekam pieklājas, suni lietū ārā izved tikai uz īsu brīdi. Māksliniekam kā pati par sevi saprotama šķiet arī sava suņa kaku savākšana uz ielas: «Pašam taču arī nepatīk iekāpt tajās čupiņās. Man visās jakās un mēteļos ir plastmasas maisiņi. Ja pēkšņi esmu aizmirsis maisiņu ielikt kabatā, tad gan ir diskomforts un stress.»
Bruno Birmanis uzskata, ka suns viņa dzīvi neierobežo ne vismazākajā mērā. Ja kur vakarā jāiet, Bārnijs pirms tam tiek labi izstaidzināts. Ja mākslinieks strādā naktī, abi rīta agrumā iziet ārā un tad ilgāk paguļ. Modes mākslinieks lepojas, ka Džeka Rasela terjeri ir visbiežāk filmētie suņi. Kurš, piemēram, neatceras filmu Maska un Džima Kerija partneri Mailo? Bruno pārliecināts, ka suņi filmaktieri tiekot speciāli audzināti šai misijai. Atraktīvajam Bārnijam būtu grūti izpildīt režisora striktās pavēles.