Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +15 °C
Skaidrs
Sestdiena, 21. septembris
Matīss, Modris, Mariss

Mūsdienās nav moderni domāt piecus gājienus uz priekšu

Savulaik Valdis Valters Latvijas basketbolā bija viss, bet nu jau sešus gadus viņu sporta zālē sastapt var ļoti reti, kaut arī šajās dienās par Latvijas čempiona titulu cīnās viņa izlolotais atjaunotais VEF Rīga klubs. Tiesa, Valtera domas par to noteikti redzēsiet viņa tvitera profilā. «Basketbols man šobrīd ir piecdesmitajā vietā,» apgalvo basketbola ģenerālis, kurš aktīvi darbojas biznesā, kaldina plānus sporta zinātnē un gatavojas vest uz tenisa augstākajām virsotnēm savu jaunāko atvasi meitu Annu.

Kāpēc strauji pametāt basketbolu, kur savulaik tomēr atstājāt neizdzēšamas pēdas gan kā spēlētājs, gan kā funkcionārs?

Spilgti atceros sava tēva teicienu: kaķis pie viena cauruma ilgi nesēž. Godīgi sakot, es pārāk ilgi pie basketbola nosēdēju, taču uzskatu, ka paveicu diezgan daudz. Basketbols man bijis visa pamats, kas mani veidojis kā sportistu un menedžeri. Atceros, žurnālisti saskaitīja, ka man vienā brīdī basketbolā bija vienpadsmit vai trīspadsmit amatu. Es basketbolā biju viss. Man bija komanda, skola, jaunieši, izlase... Neko tādu vairāk negribu darīt.

Bijāt starp basketbola sistēmas pamatlicējiem pēc neatkarības atjaunošanas!

Es pēc dabas esmu reformists, un tajā brīdī bija iespēja pārveidot visu saimniecību, kas nāca no Padomju Savienības. Tas ļāva basketbolam aiziet priekšā citiem sporta veidiem, turklāt uz tās sistēmas pamata basketbols mums darbojas joprojām. Tās pašas izlašu programmas, jaunatnes līgas, Latvijas Basketbola līga - viss strādā. Ir patīkami to redzēt.

Pēdējā lieta basketbolā jums bija VEF atjaunošana?

Nekad to nebūtu darījis, taču tai komandai biju atdevis labākos gadus. Tā manā laikā bija ļoti populāra komanda, tāpēc bija netīkami, ka parādās kaut kāds ASK, kas mums bija lielākais konkurents, Barons, bet vefa nav. Tā man bija goda lieta, piedalīties kluba atjaunošanā.

Ar kādām emocijām šobrīd to vērojat?

Ar dalītām jūtām. Man patīk, ka komandu šobrīd trenē mans audzēknis Jānis Gailītis, bet nepatīk kluba kopējā politika. Ja runājam globāli, mums nevienā sporta klubā nestrādā uz ilglaicīgas sistēmas izstrādi. Visi grib uzvaras uzreiz un tūlīt. Ieguldot stratēģijā, pēc pieciem desmit gadiem var sākt gūt patiešām lielus panākumus, taču nevienam nepietiek pacietības. Ja arī sola pie tā strādāt, pēc diviem trīs gadiem jau notiek izmaiņas.

Vai VEF Rīga netika atjaunots tieši ar šādu domu?

Jā, taču tā līnija ātri finišēja, kas arī bija iemesls, kāpēc es aizgāju. Parādījās nauda, parādījās milzu ambīcijas, un pēc tam viss pārgāja uz apvainojumiem. Sākumā mums nebija nekā - ne dalības Latvijas, Baltijas vai VTB līgā. Bija sarežģīts posms, taču savu vietu izcīnījām. Kļūda bija tā, ka visi uzreiz gribēja pirmo vietu, bet negribēja strādāt pie talantīgo spēlētāju piesaistīšanas un attīstīšanas. Vispirms jāpierāda, kas esi, ko piedāvā, vai turi vārdu. Šobrīd pat nezinu, ko komandas vadība domā, uz ko tiecas.

Saka, ka ir atgriezušies pie talantu attīstīšanas!

Jā, bet par ko tas liecina? Cik gadu jau ir pazaudēts? Tur cilvēki nesaprot, ko kurā brīdī darīt. Tie nav basketbola cilvēki, lai gan tas pat nav svarīgākais. Tur nav neviena pacietīga cilvēka. Lai kā tagad lamā [Latvijas Futbola federācijas prezidentu Gunti] Indriksonu, viņš ir tāds vadītājs, kurš iedod līniju un strādā pie tās. Īsajā sadarbības posmā, kad bija Skonto basketbola komanda, tā bija visu laiku spēcīgākā latviešu komanda, ja vērtē līgumus, kādus viņi pēc tam parakstīja. Toreiz to sauca par nevienam nevajadzīgu. Ventspilī bija nauda un masu mediji, kas mūs lamāja kā suņus, sabiedrisko viedokli nostādot pret mums. Tajā pašā laikā tās komandas spēlētāji vēl ilgus gadus veidoja Latvijas izlases kodolu.

Kāpēc to neturpinājāt?

Nebija stabila finansiālā stāvokļa, spēcīga atbalstītāja, kam nebūtu svarīga katru gadu izcīnītā vieta. Mums jau nevajadzēja četrdesmit miljonus sezonā kā Maskavas CSKA. Pietiktu ar pusotru miljonu gadā, lai nostiprinātu sistēmu, kurā apvienotu un attīstītu labākos jaunos spēlētājus. Vajadzēja lielāku ideoloģiski vienādi domājošu cilvēku grupu, lai izveidotu klubu, ar kuru visa Latvija varētu lepoties. Nesanāca, bet varbūt pat labi, ka tā, jo tad es vēl tagad būtu iekšā basketbolā (smejas).

Ar ko atšķiras šī basketbola paaudze no iepriekšējās, kas teju visa izgāja caur jūsu rokām?

Nekas daudz jau nav mainījies. Tās paaudzes mīnuss bija tas, ka tie bija pēcpadomju cilvēki. Dzimuši Padomju Savienībā un zināja, ko nozīmē dzīvot brīvā Latvijā. Paaugušies viņi grāba un ķēra visu kā izsalkuši vilki, kuri neko dzīvē nav redzējuši. Tas parādīja basketbolu sliktā gaismā. Vienmēr esmu cīnījies pret žūpošanu un citām kaitēm, taču to procesu un tradīcijas nevar apturēt. Mēs jau savā laikā nebijām citādi, taču mūsdienās ir dzeltenā prese, un viņi jau to neņēma vērā, tāpēc tas viss nāca ārā. Arī šī paaudze dara to pašu, tikai viņi ir klusāki un tik daudz neafišējas.

Tiek vairāk strādāts pie labāka imidža veidošanas?

Var jau veidot, bet, ja spēlētāja galvā ir tas pats, kas iepriekšējiem, nekas jau nemainās. Šajā ziņā absolūts brīnums ir vienīgi Kristaps Porziņģis. To saku gan par viņa sportisko un talanta pusi, gan par cilvēciskajām īpašībām. Ne jau velti Amerikā viņam pirmajā NBA gadā ir ceturtais pārdotākais spēļu krekls. Ne jau tikai viņa spēles dēļ. Viņam ir lieliskas komunikācijas spējas, viņš prot iekļauties tajā vidē, sevi pasniegt. Viņu ļoti labvēlīgi ietekmē ģimene, brāļi. Ja viņam apkārt būtu «Latvijas dzērāji», nekā tāda nebūtu. Pat liels sportists kaut ko sasniegt var tikai tad, ja viņam apkārt ir pareizie cilvēki. Protams, arī pašam jābūt ar raksturu un motivāciju sasniegt mērķi. Iepriekšējai paaudzei vienīgais mērķis bija nauda, kamēr manā laikā ideoloģiskais mērķis bija uzvarēt, vienalga, maksā vai nemaksā. Šiem puišiem tā nav.

Kā vērtējat Porziņģa lēmumu šovasar nepārstāvēt valstsvienību olimpisko spēļu kvalifikācijā?

Tā nav viegla izvēle. Ja viņam būtu divdesmit divi gadi, jautājumu nebūtu, bet viņam ir tikai divdesmit. Viņu nevar mocīt... Viņš ir izaudzis ļoti garš un, iespējams, izaugs vēl garāks, taču vēl ir trausls. Viņam ir jānostiprina muskulatūra, saites. Spēlējot basketbolu, viņš to tikai iedragā. Dodiet viņam ilgāku laiku, un viņš būs superzvaigzne! Jau tagad viņš Latvijas basketbola atpazīstamībai dod vairāk nekā sniedz izlase. Pat ja tā kvalificēsies olimpiskajām spēlēm, tā joprojām nevarēs pat konkurēt ar Porziņģa pienesumu.

Vai sākotnēji tā nebija arī ar Andri Biedriņu?

Biedriņš basketbolā ienāca caur Valtera basketbola skolu, kas viņā ielika visu, bet viņš atpakaļ neko neatdeva. Tā ir lielo spēlētāju problēma, un uz Kristapu šajā ziņā raugos ar lielām cerībām, jo viņš jau pirmajā gadā trenerim pateicās ar tādu summu, ka visiem mutes palika vaļā. Viņš veido dažādas aktivitātes dzimtajā Liepājā. Iespējams, veidos savu skolu, centrus. Ko dara pārējie? Visi pozitīvie varoņi - Bertāni, Strēlnieki un citi. Nav tā, ka viņi pelnītu daudz mazāk, taču kādas ir viņu aktivitātes? Ko viņi dod basketbolam? Tikai vazājas pa bāriem un kazinčikiem.

Vai Porziņģa fenomens, Rīgā notikušais Eiropas čempionāta grupu turnīrs un vairāku spēlētāju sekmīgais sniegums Eirolīgā ļauj domāt, ka Latvijas basketbols šobrīd ir uz viļņa?

Nekāda viļņa jau nav. Vai tad Eiropas čempionāta laikā zāle bija pilna?

Kāpēc nebija?

Tāpēc, ka nav dinamīta. Tāds ir Porziņģis, tāds savulaik bija Kaspars Kambala. Uz viņu fona pārējie šībrīža spēlētāji ir pelēcības. Vajadzīgi personāži, kuri aizrauj cilvēku masas, taču šajā komandā tādu nav. Atnāk tie pieci septiņi tūkstoši skatītāju, bet vairāk jau nav. Paskatieties, kas notiek Latvijas čempionāta izšķirošajās spēlēs! Labi, Valmierā ir pilna zāle, bet Rīgā ir tukšums. Kāpēc? Neinteresē cilvēkus tas basketbols, ko viņi rāda. Mūsu laikos, nu labi - tad nebija jau arī nekā cita, ko darīt -, zāle vienmēr bija piebāzta, pat ja vazājāmies pa turnīra tabulas apakšdaļu. Nāca skatīties uz labu basketbolu, nāca kā uz izrādi.

Tagad izrādi nodrošina Dinamo hokejs?

Viņiem jau arī arvien grūtāk paliek. Cilvēki vēl nāk, jo tā no iepriekšējām sezonām ir iegājies, taču domāju, ka nākamajā sezonā būs arvien sliktāk. Savu dara gan politiskā saikne, gan Dinamo kluba vadības nostādījumi, kas grauj hokeju.

Kas ir šodienas Latvijas sporta dinamīti? Mairis Briedis?

Bokss ir īpatnēja lieta, jo Latvijā tādā līmenī tas nav bijis. Tur ir agresija, tur sit, un tur ir mūsējais - tās ir jaunas emocijas. Ne jau velti Briedis pats atzina, ka puse viņa pēdējās uzvaras ir skatītāji. Tādu individuāli spilgtu piemēru Latvijas sportā ļoti trūkst. Bija Ernests Gulbis tenisā, taču viņam pēc desmitnieka sasniegšanas neizdevās tā turpināt, turklāt viņam trūkst saiknes ar Latviju. Viņš sacenšas ārzemēs, tēvam ir konflikts ar tenisa federāciju, bet viņš ir vajadzīgs Latvijas tenisam. Šeit gan es tik strikti neattiecinātu to, ko minēju par basketbolistiem, jo tenisā sportistiem pašiem ir jāizsitas. Mana meita trenējas tenisā, tāpēc zinu, ka vietējai federācijai nav tik lielas nozīmes. Tā pati [dāmu tenisa līdere Aļona] Ostapenko - māte ņēma un izaudzināja lielisku sportisti. Nebūtu mātes, nebūtu sasniegumu. Latvijas tenisā nav nopietnas sistēmas vai skolas, kur jaunajiem talantiem attīstīties. Atsevišķi indivīdi var sasniegt rezultātu, taču tas arī viss.

Vai Latvijas izlasei šovasar ir pa spēkam tikt uz olimpiskajām spēlēm?

Uz ko varam cerēt, ja esam Serbijas grupā? Tikai uz to, ka viņus noņems no trases. Čehus gan viņi apspēlēs.

Vai pārdzīvojat to, ka jums tā arī neizdevās piedalīties olimpiskajās spēlēs?

Katram cilvēkam ir lietas, kas nav lemtas. Es pat esmu aizmirsis, ka spēlēju basketbolu. Tas ir tikai ieraksts biogrāfijā. Dzīvoju pēc principa, ka katra nākamā diena ir jānodzīvo labāk nekā iepriekšējā. Ja par olimpiādi, tad uzskatu, ka, ja es tajā komandā neesmu labākais, tad labāk nemaz nepiedalos. Vienalga, kādu rezultātu komanda sasniedz. Es pats nevarēju sev pieļaut sliktu spēli, bet manā laikā slikta bija tā spēle, kurā guvu tikai divdesmit piecus punktus. Jā, izlasē varēju vairāk nospēlēt uz partneriem, taču vispār tas veidojās, spēlējot vefā. Sapratu, ka, ja es neiemetīšu, neuzvarēsim.

Kā tagad redzat savu lomu Latvijas sportā, aktīvi komentējot visu no malas?

Tas jāvērtē jums. Es neesmu nekādās struktūrās, man neviens padomus neprasa. Es tikai varu skatītājiem pastāstīt, ko es domāju, ja tas kādu interesē.

Tomēr ne tuvu ne visi agrāk izcili sportisti ir tik aktīvi sociālajos tīklos!

Kā jau teicu, esmu jaunu ideju cilvēks. Tas pats tviteris, ja godīgi, ir tāds eksperiments. Vērojot jaunās tehnoloģijas, pakomentēju. Redzēju, ka tviterī sekotāji šausmīgi ātri palielinās, nevarēju pamest. Ja esi topā, nevar iet prom. Jātinas ir tad, ja sāc just, ka esi iegrimis un neko vairs nesaproti. Tas attiecas ne tikai uz tvitera lietotāju, bet arī uz trenera darbu.

Ar ko vēl nodarbojaties?

Man tas spektrs ir ļoti liels. Ja jūtu par kaut ko interesi un saprotu, ka tas ir vajadzīgs, labprāt iesaistos. Esmu diezgan nopietni iekšā biznesā, tāpat ar medijiem nodarbojos, trenēju meitu tenisā, kur pamatīgi eju visam procesam cauri no jauna. Domāju, ja viņai būs labi panākumi, es novedīšu to procesu līdz galam. Vēl man ir pāris ideju zinātnē, kur netrūkst daudz labu, jaunu lietu, kuras var piemērot Latvijas sportā. Plānoju pēc diviem trim gadiem tās lietas realizēt.

Saistībā ar medicīnu?

Jā, tas ir saistīts ar medicīniskajām pārbaudēm bērniem un jauniešiem, lai noteiktu viņu spējas. Ir iecere veidot sporta medicīnas centru. Nav noslēpums, ka līdz pat septiņdesmit pieci procenti sportistu ir atkarīgi no ģenētikas. Pēc tās var pateikt, būsi vai nebūsi. Vēl domāju, kā, taču esmu pārliecināts, ka šis projekts tiks palaists, un tā būs liela revolūcija Latvijas sportā.

Kādi ir izaicinājumi?

Problēma ir tā, ka mums ir diezgan stagnātiska sporta vide, sākot ar Olimpisko komiteju un sporta veidu federācijām. Neviens neredz piecus gājienus uz priekšu. Valsts līmenī problēma ir lielais birokrātiskais aparāts, jo ideju jau netrūkst. Tās var būt labas, taču, ja esi viens un tev pretī ir vesela birokrātiskā banda, kurai tās ir jāpierāda un jāpārliecina... Netaisos ziedot piecus savas dzīves gadus, lai ar to noņemtos.

Nereti profesionālie sportisti nenovēl savām atvasēm iet to pašu ceļu. Kāpēc savus bērnus virzāt sportā?

Lai nekļūtu par bandītiem. Deviņdesmitie gadi vispār bija briesmīgi. Pēc būtības sports viņus [Sandi un Kristapu] izglāba. Spiedienam uz izglītību viņi nepadevās. Visgrūtāk ir audzināt savus bērnus, jo viss jādara ar spēku, piespiedu kārtā. Vienmēr esmu vēlējies strādāt ar ideoloģiskiem cilvēkiem, kuri sava mērķa vārdā ir gatavi atteikties no jebkā. Maniem bērniem tā nebija. Astoņpadsmit gados acis bija lielas, ieraudzīja vecenes, un ar to viss beidzās. Viņi jau tikai tagad to saprot, ko mēģināju iegalvot visu laiku. Cita lieta, ka abiem puikām bija azarts, kas viņus izglāba.

Meitā ir tā mērķtiecība?

Ļoti augstā līmenī. Četros gados viņa sāka trenēties tenisā un gada laikā ir ļoti progresējusi. Man ir interesanti, jo ir diezgan liela informācijas bāze - visos sporta veidos tā sākuma programma ir ļoti līdzīga. Šobrīd redzu, ka ar meitu varu izdarīt maksimāli daudz, lai viņa aizietu pa īsto ceļu. Ja viņai būs ģenētika, aizvedīšu līdz augstākajām virsotnēm. Ja nebūs, viņa sporta iemaņas izmantos, lai iegūtu augstāko izglītību.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Valdis Valters

Dzimis 1957. gada 4. augustā Rīgā
Par basketbolistu kļuva, atsaucoties trenera Maigoņa Valdmaņa uzaicinājumam
No 1976. līdz 1998. gadam bijis profesionāls basketbolists saspēles vadītāja pozīcijā, pārstāvot Rīgas VEF, Brocēni, SWH/Dumle, Rīgas Laiks un ASK/Brocēni
Seškārtējs Latvijas PSR čempions, trīskārtējs Latvijas čempions, bronza PSRS tautu spartakiādē
Līdz šim vienīgais latvietis - pasaules čempions. Viņš arī divkārtējs Eiropas čempions
1981. gada Eiropas čempionāta vērtīgākais spēlētājs
Valtera basketbola skolas izveidotājs, viens no Latvijas Basketbola līgas izveides iniciatoriem, bijis galvenais treneris ASK/Brocēni, Skonto un atjaunotā VEF Rīga komandā, Latvijas valstsvienībā. Bijis Latvijas Basketbola savienības viceprezidents, Rīgas domes deputāts
Dēli Kristaps un Sandis spēlējuši basketbolu profesionāli un bijuši Latvijas valstsvienībā, meita Anna trenējas tenisā

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Pēc tam būs kūka

Koncertzāles Cēsis mākslinieciskā vadītāja Inese Zagorska (66) par koncertzāles 10 gadu jubileju, kultūras harmoniju, vēstures mantojumu, jaunām tradīcijām un nākotni.








Hokejs 2019

Vairāk Hokejs 2019


Positivus

Vairāk Positivus














Melu tvertne

Vairāk Melu tvertne


Vēlēšanas2018

Vairāk Vēlēšanas2018






Hokejs2018

Vairāk Hokejs2018






Phjončhana 2018

Vairāk Phjončhana 2018


Publikāciju iegāde

Vairāk Publikāciju iegāde










Jaunumi

Vairāk Jaunumi


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena




Citi

Vairāk Citi


Latvijā

Vairāk Latvijā


Dienas Sēne

Vairāk Dienas Sēne


Pasaulē

Vairāk Pasaulē



Velo Diena

Vairāk Velo Diena



Dienas Starts

Vairāk Dienas Starts


Viedokļi

Vairāk Viedokļi


Sports

Vairāk Sports


Skolas Diena

Vairāk Skolas Diena



Valodas Policija

Vairāk Valodas Policija



Citi

Vairāk Citi



SestDiena

Vairāk SestDiena


KDi

Vairāk KDi





Sporta Avīze

Vairāk Sporta Avīze


Dienas Gada Balva kultūrā

Vairāk Dienas Gada Balva kultūrā



Uzņēmēja Diena

Vairāk Uzņēmēja Diena





Iedvesmas Diena

Vairāk Iedvesmas Diena







Latvijas Lepnums

Vairāk Latvijas Lepnums


Dzīvesstils

Vairāk Dzīvesstils







Šodien Laikrakstā

Vairāk Šodien Laikrakstā



Vide un tūrisms

Vairāk Vide un tūrisms




Izklaide

Vairāk Izklaide







Kas notiek?

Vairāk Kas notiek?