Proti, 59 gadus vecais ar elpošanas ceļu neironu atrofijas kaiti nedziedināmi slimais universitātes profesors Kreigs Everts Šveices organizācijas _Dignitas_ slimnīcā vispirms atvadās no sievas Mērijas, noskūpsta viņu («Esi uzmanīgs ceļā, mēs noteikti tiksimies, es mīlu tevi,» skan sievietes vārdi), tad viņam atnes kādu šķidrumu un ārsts saka - kad jūs to izdzersit, jūsu vairs nebūs. Everts caur rozā salmiņu sūc dzērienu, palūdz atnest ābolu sulu un uzlikt mūziku. Pirms aizvērt acis, profesors nočukst - paldies, man ir labi.
Pret filmu asi uzstājās pasaules antieitanāzijas biedrību Care Not Killing Alliance un Pro Life Alliance, kā arī reliģisko organizāciju pārstāvji, lamājot filmu par «publikas šokēšanu peļņas nolūkos, kas iegalvo, ka cilvēka dzīvība ir bezvērtīga». Viņu pretarguments ir viens un nepārliecinošs: tiesības izlemt - dzīvot vai ne - nav cilvēku rokās (un kā tad ar valsts sankcionētajām slepkavībām nāvessoda piespriešanas gadījumā? Vai dzērājs, kas sabrauc uz ielas bērnu, ir tas, kurš tiesīgs lemt par cilvēka dzīvību? Utt.). Toties režisors Zaritskis Sky Real Lives atklāja emocionālu stāstu par filmas tapšanu, par tās galveno varoni, par dramatiskajām šaubām, pārdomām par dzīvības jēgu, kas viņu kā mākslinieku pavadījušas visu gadu, kamēr tapusi filma.
Nāves tēma kā publiskas apspriešanas objekts ieņem aizvien nozīmīgāku vietu Eiropas sabiedriskās domas telpā un ne tikai sakarā ar straujo Eiropas novecošanu. Ne mazāk uztraucošs apstāklis ir arī paradokss, ka aizvien straujāk un kvalitatīvāk attīstoties medicīnai, ārsti joprojām netiek galā ar tādām gadsimta kaitēm kā vēzis, AIDS, par jaunāko modifikāciju gripu nemaz nerunājot.
Šokējošs nāves tēmas atspoguļojums skāris vadošos Eiropas teātrus - vasarā teātra festivālos tiks rādīti divi pasaulslavenu vācu režisoru - Kristofa Šlingenzīfa un Jirgena Goša - jaunākie projekti, kuros runa ir par... personīgo nāves pieredzi. Gan Šlingenzīfam, gan Gošam ir vēzis, abu stāvoklis ir smags vai pat kritisks. Tomēr viņiem pietiek spēka un drosmes, lai mākslas valodā runātu par to, KĀ tas ir - mirt, izzust, beigties. Ja jums gadās vasarā būt Holandes festivālā, Aviņonā, Rūras triennālē, Vīnes Festwochen, Edinburgā, nepalaidiet garām nedz Šlingenzīfa intīmās dienasgrāmatas Mea Culpa un Baiļu dievnams/Eine Kirche der Angst, nedz Goša bezcerīgi gaišos uzvedumus Kaija un Tēvocis Vaņa. Varbūt tas ir ceļš, kā iemācīties mīlēt sevi un tuvākos, cienīt dzīvību, kamēr vēl valkājam cilvēka veidolu.