Premjerministre Straujuma 15. decembrī, sniedzot interviju LTV, bija spiesta atkārtot pašsaprotamo: partijas (konkrētajā gadījumā Vienotības) vadībai ir jāspēj akceptēt viedokļu dažādību organizācijas ietvaros. Piedauzīgākais šajā situācijā ir tas, ka nekas unikāls, pārcilvēcisks no partijas līderiem netiek prasīts, - tikai rīkoties tāpat, kā tas notiek Rietumu demokrātiju politiskajās partijās. Ir pat nedaudz dīvaini par to rakstīt, tomēr acīmredzot tas kādam piemirsies.
Var tikai minēt, kādus vārdus savā prātā velta britu premjers Kamerons tiem paša partijas biedriem, kuri gatavi aģitēt par valsts izstāšanos no Eiropas Savienības, kas droši vien, pēc Kamerona domām, nedz atbilst valsts, nedz partijas interesēm. Tomēr Kamerons neatļaujas šo viedokli ignorēt. Tāpat var pieņemt, ka politiskie līderi nav sajūsmā par pēcteču vai alternatīvu līderu pašu partijā minēšanu publiskajā telpā, tomēr tas netiek uztverts kā nodevība, kas operatīvi iedzenama formulā «vai nu - vai nu». Piemēram, nedomāju, ka Vācijas kanclere Merkele tērē savus nervus, lai apviļātu presē minētos kristīgo demokrātu alternatīvos līderus (piemēram, aizsardzības ministri fon der Leienu). Ambīciju un viedokļu par vēlamo taktiku sadursmes ir teju vai regulāras gan franču sociālistu, gan labējo centristu nometnēs, un arvien kāds piekāpjas. Turklāt (un tas, iespējams, būtiski) tas, kurš piekāpjas, netiek samīdīts vai izsmiets - viņu turpina respektēt kā atšķirīga viedokļa paudēju, kurš turklāt var atgriezties varas centrā (klasisks piemērs - bijušais premjers, šobrīd Francijas ārlietu ministrs Fabiuss). Piedevām nopelni partijas priekšā nav arguments, ja publika ir, teiksim tā, nogurusi no šī politiķa. Piemēram, Asnaram bija milzu nopelni Spānijas konservatīvo renesansē, bet viņš par savām kļūdām bija gatavs maksāt un dot vietu citam līderim. Ir arī pamācoši pretēji piemēri. Grieķu kreisie (PASOK) savulaik izdarīja kļūmīgu izvēli, pieņemot - ja jau Papandreu tētis bija spēcīgs līderis, gan jau arī dēlam nebūs ne vainas. Francijas Nacionālās frontes dibinātājs Lepens gandrīz sagrāva savu partiju, uzskatīdams, ka tikai viņš (pat ne meita) var to vadīt. Taisnības labad jāsaka, ka mūsdienu Eiropā ir vismaz šobrīd veiksmīgi funkcionējošas «stiprā līdera» partijas, piemēram, Orbana Fidesz Ungārijā vai Fiko Smer Slovākijā, tomēr tad rodas jautājums, kopš kura laika Vienotība ir mainījusi savu deklarēto ideoloģiju.
Patiešām kaitinoši, ka Vienotībai, kas sevi sludina par «Eiropas vērtību» partiju, ir jāatgādina elementāras Rietumu politiskās prakses. Nav jāliekuļo «komandas» esamība, pietiks ar pragmatisku elastīgumu.