Uzzīmēja dienas plānu
Piecpadsmit gadu Ilze, filozofe pēc izglītības, nostrādāja sabiedrisko attiecību jomā. Viņai bija nenormēts darba laiks, meita Ieva auga, mammu redzot tikai agrās rīta un vēlās vakara stundās, māca rutīna, un savā darbā Ilze vairs nespēja saskatīt perspektīvu. Ko dara filozofs, kas nolemj sākt jaunu dzīvi? Protams, uzdod sev jautājumu - kas ir tas, kas man patīk un ko māku darīt. Ilzei vienmēr paticis cept tortes un kūkas. Viņa uzzīmēja savas iedomātās dienas plānu - no rīta pieceļos, aizeju izskrieties pa mežu un tad mājās cepu kūkas!
Ikšķilē iegādātā māja mudināja pieņemt izšķirošo lēmumu, un 2009. gadā Ilze aizgāja no darba: «Sāku cept konditorejas izstrādājumus, sakārtoju mājražošanas lietas. Kursabiedrs Haralds Burkovskis teica - tu vienīgā no mums dari kaut ko taustāmu, nevis stum mākoņus.»
Nācās pildīt arī meitai solīto: «Kad ģimenei būs sava māja, iegādāsimies suni.» Ilze pati ir kaķu cilvēks, un arī tagad mājās dzīvo trīs kaķi. Domājot par suni, Ilzei acu priekšā bija tēva fotogrāfa Ulda Salnas kādreiz no Vācijas atvestajos žurnālos skatītas fotogrāfijas - mednieki ar skaistām cepurēm galvā, viņiem līdzās stāv eleganti, aristokrātiska izskata īru seteri, priekšā guļ nomedītie fazāni. 2007. gadā Latvijas Kinoloģiskās federācijas mājaslapā Ilze uzzināja, ka Valmierā piedzimuši izcili īru setera kucēni. No turienes mājās ieradās kastaņbrūnais Nelsons. Mēdz teikt - kur ir viens seters, otrs nebūs ilgi jāgaida. Nelsonam tagad ir četrarpus gadu, viņa brālim Remingtonam, kurš dzimis tiem pašiem vecākiem citā metienā, vasarā būs pusotra gada. Ilze stāsta, cik pozitīvi suņi ietekmējuši gaisotni mājās: «Mūsu dzīve vairs nav iedomājama bez abiem seteriem.»
Derēs, arī hokeju skatoties
Ilze sāka cītīgi vest suņus uz skoliņu, bet tur katrs labs darbs un izpildītā komanda jāatalgo ar kādu kārumu. «Zooveikalos nopērkami dažādi našķi, tie ir skaisti un krāsaini, bet mani suņi uz tiem šķauda. Viņiem garšo Latvijā ražotie smirdeklīši - kaltētas plaušas, trahejas, sirdis un citi šādi izstrādājumi, bet man nav laika pirms katras nodarbības tos lauzīt sīkos gabaliņos, turklāt smaka tiem nav visai patīkama.»
Izeja atradās pati no sevis. Ilzei ir daudz draugu Vācijā. Skype pļāpājot, sāka risināties saruna par pašu gatavotiem suņu našķiem. Vācijā tie ir ļoti populāri. Ilze uzzināja dažas receptes, izcepa pirmos kārumus un uzcienāja savus mīluļus. Abi bija sajūsmā. Tas deva zaļo gaismu tālākai darbībai: «Iepazinos ar kādu sievieti, bijušo arhitekti, kurai Diseldorfā pieder pirmā un vienīgā suņu konditoreja. Ieklausījos viņas padomos, izmantoju pašas kulināro pieredzi. Zinu, kādas konsistences mīklai jābūt, lai tā turētos kopā, kā jācep. Zinu, ko suns ēd, kas viņam nepieciešams: gaļa, graudaugi, dārzeņi. To visu kombinēju, pievienoju ķirbju sēklas un linsēklas, auzu pārslas. Atradu, kur Rīgā var nopirkt rīsu miltus. Jēra gaļa un rīsi - šīs sastāvdaļas rakstītas uz daudzām suņu barības pakām, tikai tur vēl pievienoti konservanti.» Ilze negribēja likt konservantus pašu ražotajā ēdienā, tāpēc kārumu derīguma termiņš ir no divām nedēļām līdz ilgākais vienam mēnesim. Cilvēki bērniem taču arī izvēlas pārtiku, kurai īsāks derīguma termiņš. «Labāk pastrādāju biežāk, bet manos suņu cepumos nav nekā dzīvnieka organismam kaitīga.»
Ilzei jau ir vairākas pašas izstrādātas receptes. Viņa skaidro: «Secināju, ka Nelsonam un Remingtonam ļoti garšo pētersīļi. Burkānu cepumi ar pētersīļiem ir viņu mīļākais gardums. Savus suņu cepumus šad tad ēdu arī pati. Našķiem nav pievienots ne cukurs, ne sāls. Aknu cepumi smaržo pēc aknām, siera cepumi - pēc siera. Kāds draugs teica - hokeju skatoties, ar aliņu tīri labi. Našķīši ir viena kumosiņa lielumā - bumbiņas, trīsstūrīši. Ir kauliņu formā, tos dod sunim, kad saimniekam mīksta sirds.»
Izmēģinājuma trusīši
Mājasmāte atklāj mazu viltībiņu: «Kurš saimnieks gan nezina, cik grūti aiziet no mājas, suņa žēlā skatiena pavadītam? Kad es eju projām, Nelsons un Remingtons priecājas, jo pirms tam es tukšā tualetes papīra serdenē ietinu našķi, aptinu ar avīzi un vēl ielieku kādā kastītē. Kamēr suņi kārumu dabū laukā, esmu jau gabalā.»
Ilze rāda savu plašo virtuvi, kur atrodas cepeškrāsns, bļodu kaudzes un divi lieli ledusskapji. Pie durvīm nav zīmes «Suņiem ieeja aizliegta», bet abi seteri zina, ka virtuve viņiem ir tabu zona.
Nelsons un Remingtons ir Ilzes izmēģinājuma trusīši. Arī draugi cienā savus četrkājainos mīluļus ar Ilzes gatavotajiem kārumiem un pēc tam viņai atskaitās, kuri cepumi suņiem vairāk garšojuši, iesaka našķu vēlamo lielumu, formu, konsistenci. Kārumus Ilze izplatījusi arī suņu izstādēs. Tie nogaršoti turpat uz vietas, un labākās atsauksmes bijušas suņu kārajās acīs - vai tad vairāk nebūs? Tagad Ilze Salna sapņo izveidot Baltijā pirmo suņu konditoreju pašā Rīgas centrā.