Šis izdevums, šķiet, apvieno sevī labāko no abiem iepriekšējiem - no pirmā 1991. gada prāvā (A4 formāta) izdevuma tas mantojis krāšņās, mākslinieces Laimes Eglītes darinātās ilustrācijas, bet pašlaik grāmata ir «samazinājusies», tuvinoties otrajam 2002. gada izdevumam; savukārt par Zanes Rozenbergas tulkojuma kvalitāti, domājams, vairs neviens nav jāpārliecina.
Sīks cilvēciņš no kluba gara
Daudzus lasītājus varētu pārsteigt fakts, ka tādu popularitāti ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē iemantojusi tieši, no mūsdienu skeptiskā redzespunkta raugoties, visai nepretencioza, klasiskā stilā «kā X devās uz Y, un ko viņš tur redzēja» ieturēta pasaka par rūķu piedzīvojumiem bagāto ceļojumu pūķa dārgumu meklējumos. Tāpēc šeit vietā būtu neliels atskats uz Hobita priekš un pēc vēsturi.
Kaut gan fantāzijas pazīmes literatūrā sastopamas jau no aizlaikiem, fantāzija kā neatkarīgs literārs žanrs tiek formulēta tikai ar XIX/XX gadsimta miju. Lielākos nopelnus šai ziņā piedēvē neformālam 30.-40. gadu Oksfordas Universitātes pasniedzēju, topošo un esošo autoru klubam Inklings, ko apvienoja interese par viduslaikiem, folkloru un literatūru. Kluba, kā tagad teiktu, līderis bija angļu valodas un literatūras profesors Dž. R. R. Tolkīns, kurš paralēli nopietnām senangļu un somugru valodu vēstures un lingvistikas studijām kā vaļasprieku (kuru pats vērtēja visai nenopietni) sacerēja izdomātas pasaules Viduszemes (Middle-Earth) ģeogrāfiju, vēsturi, valodas un mitoloģiju, šai nodarbei veltīdams vairākus gadu desmitus. (Šis veikums ir publicēts pēc autora nāves izdotajos leģendu ciklos Silmariliona (1977) un Nepabeigtie stāsti (1980)). Taču diez vai 30. gados rakstnieks varēja iedomāties, ka pasaules slavu un daudzu paaudžu dievināšanu viņam atnesīs ne jau akadēmiskie sasniegumi, ne jau rūpīgi satamborētās elfu valodas Quenya un Sindarin, bet gan ērtības mīlošs un gluži cilvēciskām vājībām apveltīts sīks cilvēciņš - hobits.
Pulciņos apgūst elfu valodu
Leģendu par romāna Hobits jeb Turp un atpakaļ (1937) tapšanu grāmatas pēcvārdā atstāsta tulkotāja Zane Rozenberga: «Kādā rudens vakarā XX gadsimta trīsdesmito gadu sākumā angļu valodas un literatūras profesora Džona Ronalda Rūela Tolkīna bērni izteica vēlēšanos dzirdēt «pavisam jaunu stāstu», un tēvs it kā gluži nejauši iesāka: «Reiz kādā pazemes alā dzīvoja hobits.» Kas ir hobits? Stāstītājs arī pats to tobrīd nezināja. Taču tieši šis tēls kļuva par galveno varoni gan lieliskajā bērnu grāmatā Hobits, gan - daudzus gadus vēlāk - grandiozajā trīssējumu romānā Gredzenu pavēlnieks. Patiesi, Hobits lasītāju vidū kļuva tik populārs, ka izdevēji pieprasīja turpinājumu. Par tādu kļuva teju divdesmit gadu vēlāk pabeigtais fundamentālais darbs Gredzenu pavēlnieks, kurš kļūst par pagrieziena punktu žanra vēsturē, atnes autoram pasaules slavu un iemanto sociokulturāla fenomena statusu, piemēram, 60.-70. gados, hipiju paaudzes laikā, Tolkīna darbu lasīšana kalpoja par savdabīgu reakciju uz sociālajiem procesiem sabiedrībā, protesta formu pret vides piesārņošanu, tehnoloģizāciju un mietpilsonību. Visā pasaulē neskaitāmi rakstnieki mēģināja sekot Tolkīna panākumiem, tika dibināti (un joprojām darbojas) simtiem fanu klubu, interešu pulciņos tiek apgūtas Tolkīna izgudrotās elfu valodas, bet romāna ekranizācija 2003. gadā ieguva 11 prestižās ASV Kinoakadēmijas balvas. Nosaukt Tolkīnu par fantāzijas pirmatklājēju nebūtu vēsturiski pareizi, taču viņš neapšaubāmi uzskatāms par vienu no pirmajiem žanra teorētiķiem un praktiķiem. Tolkīna ietekmē fantāzijas literatūrā uzplauka pilnībā izdomātas citpasaules jēdziens, ko autori vairs nemēģināja kaunīgi izskaidrot ar varoņu sapņiem, psihiskām parādībām utt. Tolkīnam sekoja neskaitāmi atdarinātāji un apstrīdētāji, radot gan viņa izveidotajam kanonam atbilstošus darbus, gan jaunus novirzienus. Taču visa iesākumā bija Hobits.
Mītiski motīvi
Hobits ir unikāls darbs, ko vēl joprojām - vairāk nekā 70 gadu pēc uzrakstīšanas! - ar vienlīdz lielu aizrautību lasa tiklab bērni, kā pieaugušie. Saistošais vēstījums par hobita Bilbo, burvja Gandalfa - visu dēku iniciators un vienlaikus arī paša autora balss - un trīspadsmit rūķu ceļojumu uz pūķa Smoga valstību, kurš pirms daudziem gadiem nolaupījis rūķu dārgumus, ieved lasītāju fantastiskā pasaulē, kurā risinās aizraujoši piedzīvojumi, mīt gan lasītājam jau labi pazīstami, no pasakām, Lielbritānijas un Skandināvijas mītiem aizgūti, gan paša autora radīti tēli, savukārt autora labsirdīgais humors un trāpīgā valoda izraisa smaidu un aiztaupa lieku baiļošanos, jo - kā jau pasakās - visam taču jābeidzas labi, kā citādi!
Hobita Bilbo tēls vienlaikus bija labsirdīga pašparodija no Tolkīna puses - daudzi rakstnieka paziņas atzīst, ka mājas mieru, gardas pusdienas un pīpes dūmu mīlošais radījums ir bijis gluži kā autora pašportrets, arī jauna varoņtēla pieteikums fantāzijas literatūrā, kur starp visiem nesavtīgajiem, drošsirdīgajiem un gudrajiem tēvadēliem, prinčiem un pūķu kāvējiem beidzot bija laiks ierasties vienam pavisam ikdienišķam radījumam, ar kuru lasītājs, kaut arī ar smaidu - vai tieši tāpēc - spētu pilnībā identificēties, tādējādi padarot pasaku personisku. Vērīgāks, ar citiem Tolkīna darbiem jau pazīstams lasītājs Hobitā ar patiku atradīs arī klusinātus, starp pasakas tradicionālajām tēmām ieslēptus mītiskos motīvus un priekšnojautas, kas vēlāk pilnā skaļumā ieskanēsies pārējos Viduszemes cikla darbos. Tieši tāpēc ir tik patīkami atkal pēc kāda laika atšķirt koši krāsaino vāku un ar sena drauga satikšanas patīkamo priekšnojautu lasīt: «Reiz kādā pazemes alā dzīvoja hobits.»