Kā nokļuvi algotā amatā Starptautiskajā Bobsleja un skeletona federācijā?
Es vēl strādāju Ukrainā, kad Starptautiskās federācijas pārstāvji meklēja trases treneri, kas palīdzētu tā sauktajām mazajām nācijām, kurām pašām nav iespējas algot trases treneri. Tā ir ierasta prakse, ka federācijas palīdz šo valstu sportistiem, lai viņi trasēs justos puslīdz droši. Es zināju cilvēku, kurš iepriekš ieņēma šo amatu. Sakontaktējos ar viņu, ievācu informāciju un pēc tam jau runāju ar federācijas pārstāvjiem. Darba apjoms gan ir lielāks, nekā sākotnēji bija runāts.
Ja reiz vairāk darba, tad arī algu palielināja?
Apmaksas ziņā viss ir kārtībā, bet, kā par naudas lietām savulaik izteicās Zintis (Latvijas Bobsleja federācijas viceprezidents Ekmanis - aut.), bobslejs šajā ziņā nekad nekonkurēs ar basketbolu vai futbolu. Es nesūdzos. Federācijas vadību pazinu vēl no tiem laikiem, kad pats startēju. Zināju gan IBSF prezidentu Ivo Feriani, gan ģenerālsekretāri (Heike Gresvanga - aut.), gan arī prezidija pārstāvjus, tāpat viņi zināja mani, tā ka mums nav problēmu sastrādāties.
Bobslejā sportisti tik tiešām nepelna kā basketbolā vai futbolā, bet ieguldījumi gan ir ievērojami. Tas varētu būt iemesls, kāpēc daudzās pasaules valstīs bobslejs netiek kultivēts?
Piekrītu, ka bobslejs nav lēts sporta veids. Tāpēc arī mans uzdevums ir mazajām nācijām palīdzēt visu jautājumu risināšanā, sākot ar loģistiku, respektīvi, kamanu transportēšanu, līdz trašu apgūšanai. Bobsleja kamanu izmaksas vien svārstās no 20 līdz 50 tūkstošiem eiro. Papildus vēl ir ceļa, dzīvošanas un daudzi citi izdevumi. Bobslejs jau vēsturiski ir veidojies kā ekskluzīvs sporta veids. Kā zināms, arī Monako princis Alberts ir startējis bobslejā. Ņemot vērā olimpiskā sporta veida statusu, vadošajās sporta valstīs ir ļoti profesionāla attieksme, sākot no treniņu procesa līdz atbalstītāju piesaistīšanai valstiskā līmenī.
Ar kurām nācijām strādā, un kurus sportistus esi izskolojis bobslejā?
Parasti vieni sāk un nākamie turpina. Strādāju ar korejiešiem, bet tie sportisti jau ir pagājuši maliņā un stafeti pārņēmuši citi. Sākums gan korejiešiem bija smags. Amizanti bija noskatīties, kā viņi cīnās bobsleja trasēs, bet tad viņi piesaistīja citus sportistus, nokomplektēja nopietnu komandu, un rezultāts ir acīmredzams (Junjoņs Vons šosezon Pasaules kausa divnieku sacensībās divreiz ir iekļuvis labāko trijniekā - aut.). Pretējais piemērs ir Jamaika. Kad ir sadabūta nauda, tad šīs valsts sportisti parādās bobsleja trasēs, bet, kad finanšu resursi izsīkst, tad atkal uz kādu laiku pazūd. Mazo nāciju skaitā ietilpst Rumānija, kas visu laiku cenšas uzturēt dzīvību. Bobsleja mazo nāciju kategorijā ieskaitāma arī Norvēģija, lai gan Sandis (Latvijas izlases galvenais treneris Prūsis - aut.) šajā kontekstā nosmīn - baigā jau nu mazā ziemas sporta nācija ir Norvēģija… Lillehammerē norvēģiem pat ir sava trase, taču viņi nespēj savstarpēji vienoties par bobsleja attīstīšanu pienācīgā līmenī.
Latvija pēc platības un iedzīvotāju skaita būtu pieskaitāma mazajām nācijām, taču bobslejā tā nav?
Tieši tā, un šobrīd Latvijas komanda ir tik labi nokomplektēta visās pozīcijās, ka es neredzu nevienu vājo punktu. Augstā profesionālā līmenī strādā gan vadība, gan arī sportisti. Mūsu gadījumā lielu lomu spēlē arī tradīcijas, jo bobslejā ir ļoti grūti kaut ko iesākt no nulles.
Prūsis un Ekmanis ik pa laikam uzsver, ka lielajām nācijām, kuru mērķis olimpiādē un pasaules čempionātā ir medaļas, Latvija tikai maisās pa kājām. IBSF varas gaiteņos to arī var just?
Nezinu, iespējams, ka man neviens to neizrāda (smejas). Tas, protams, pa jokam, bet nu nē - neesmu neko tādu manījis. Sportiskais princips jebkurā gadījumā ir priekšplānā. Protams, ka bobsleja lielvalstij Vācijai garastāvoklis pasliktinās tādās reizēs kā Sočos, kad viņu valsts sportisti paliek bez olimpiskajām medaļām. Iespējams, ka viņu bobsleja vadību pēc tam sauca uz paklāja un varbūt bija jāatbild arī uz tādu jautājumu - kāpēc Latvija ir priekšā?
Sezonas laikā strādā arī Žūrijas komisijā. Pagaidām tikai Eiropas kausa mačos, bet vai tas bija sarežģīts ceļš līdz nokļūšanai komisijā?
Pasaules kausā es neesmu žūrijā, bet man tas arī nebūtu ekonomiski izdevīgi - sezonas laikā mētāties no Eiropas uz Pasaules kausa sacensībām. Es tur arī neraujos. Vadība grib, lai es nākotnē pārņemtu visu Eiropas kausa sacensību koordinēšanu. Tā man būtu arī kolosāla pieredze. Aizbraukt uz Pasaules kausa posmu tikai tāpēc, lai pastrādātu žūrijā, tas nav nekas ārkārtējs. Pēc būtības žūrijas darbs jau neatšķiras. Ja esi sacensību koordinators, tad jau ir jāiztur pavisam cita slodze un spiediens.
Tas nozīmē, ka Siguldā Eiropas kausa sacensību laikā tev bija daudz darba un atbildība, jo biji sacensību Žūrijas komisijas priekšsēdētājs?
Nebija jau tik liela tā slodze. Man bija jācenšas būt pēc iespējas neitrālākam, un es arī pats gribēju, lai viss izdodas pēc iespējas labāk, tāpēc jau pirms sacensībām konsultēju atbildīgos dienestus, ko un kā vajadzētu darīt.
Latvijā ir tiesneši, kuri spēj strādāt augstākā līmeņa sacensībās?
Tagad es varu teikt, ka ir. Latvijas posma organizētāji piesaistīja cilvēkus, kuri Siguldā piedalās starptautisko sacensību tiesāšanā kamaniņu sportā. Visi renes sporta veidi savā ziņā ir radniecīgi, un, manuprāt, tiesneši ļoti labi tika galā ar saviem pienākumiem. Vieni darbojās finišā pie bobu svēršanas, otri atkal startā mērīja slidu temperatūru, bija vēl citi pienākumi tiesnešiem, un kopumā es paliku ļoti apmierināts. Jāuzteic sacensību direktors Normunds Grava, kuram jau bija pieredze kamaniņu sacensību organizēšanā. Viņš arī sapulcēja savu komandu.
Rudenī Sigulda ir gatava uzņemt Pasaules kausa izcīņas sacensības?
Ļoti vērtīga bija Eiropas kausa mačos iegūtā pieredze. Pēc sacensībām jau izrunājām, kā varētu noorganizēt loģistiku ar operatīvu bobsleja kamanu izvietošanu starta zonā. Tā ir lielākā Siguldas trases neērtība, ka starta laukumā ir maz vietas. Tomēr esam tikuši skaidrībā, kā šo jautājumu atrisināt. Es domāju, ka sportisti būs apmierināti, ja viņiem būs jāstartē Siguldā. Tā būs jauna pieredze, jo gandrīz visas trases gadu no gada atkārtojas.
Vai kontrolē arī tehniskos pārkāpumus?
Nē, tajā jomā darbojas cita komisija. Manā pārziņā ir sacensību sarīkošana atbilstoši noteikumiem. Tehniskajā komisijā jau ilgus gadus strādā vieni un tie paši cilvēki. Viņus visi zina, tāpat kā viņi zina, kas kur notiek. Ja kaut kur top jaunas kamanas vai ir atvesti jauni slieču komplekti, viņi par to ir lietas kursā. Tā nenotiek, ka pēkšņi uz sacensību estakādes tiek iznestas pilnīgi nezināmas jaunas kamanas.
Tev ir iespēja iesaistīties arī Tehniskās komisijas darbā?
Jā, tikai ir jānokārto eksāmens, bet tad man būtu jāpaiet nost no tā ceļa, pa kuru esmu sācis virzīties. Patlaban man darba tāpat pilnīgi pietiek. Es arī neesmu tik zinošs tehniskajās lietās, lai strādātu Tehniskajā komisijā. Mani interesē bobsleja kamanu būvniecība, tāpēc ik pa laikam aizbraucu pie Jāņa Skrastiņa (Latvijas Bobsleja tehniskā centra vadītājs - aut.) uzzināt, kas ir mainījies no tā laika, kad es pats startēju.
Cik nopietns eksāmens bija jānokārto, lai strādātu Žūrijas komisijā?
Uz deviņdesmit jautājumiem rakstiskā veidā ir jāsniedz atbildes pusotras vai divu stundu laikā - precīzi vairs neatceros. Pareizo atbilžu skaitam bija jābūt kaut kur virs 70 procentiem. Es tā arī neuzzināju, cik atbilžu bijušas pareizas. Saņēmu tikai atbildi, ka esmu uzņemts Žūrijas komisijas darbinieku skaitā.
Šķiet, ka pilnībā sevi kā sportists tomēr nerealizēji?
Tā bija manis paša vaina. Jā, man bija tikai 29 gadi, kad pēc Turīnas 2006. gada olimpiādes pametu bobsleju. No otras puses - es atbrīvoju ceļu jaunajiem.
Tagad mēs redzam, ka priekšplānā izvirzās fiziski spēcīgi piloti. Varbūt saprati, ka ar saviem dotumiem nevarēsi sasniegt visaugstāko līmeni?
Tieši tā - es jau tad to sapratu. Bija jau iespēja vēl kaut ko no sevis izspiest, bet, paskatoties uz šābrīža pilotiem, man bobslejā nebūtu iespējas kaut ko ievērības cienīgu sasniegt. Jau tajā laikā ar starta rekordiem vācietis Kristofers Langens visiem bija priekšā, bet tagad daudzās komandās ir tik spēcīgi piloti, turklāt viņi visi ir arī prasmīgi braucēji.
Objektīvāki rezultāti būtu, ja visi startētu ar pilnīgi vienādām kamanām un slidām...
Jaunatnes olimpiādē Lillehammerē šosezon jaunie bobslejisti startēs ar vienas firmas izgatavotiem monobobiem. Pirms sacensībām būs izloze, turklāt sportisti izlozēs ne tikai monobobus, bet arī slieces. Labākos noteiks tikai pēc viņu spējām iestumt kamanas un braukšanas mākas.
Ir gan dzirdēts, ka divus pilnīgi identiskus bobus nav iespējams uzbūvēt?
Tad jau redzēsim, kā viss notiks Lillehammerē. Ražotāji sola, ka visas kamanas būšot vienādas. Es tajās sacensībās pildīšu Žūrijas komisijas priekšsēdētāja pienākumus.
Kaut kad pēc līdzīga principa varētu notikt arī Pasaules kausa izcīņas sacensības?
Tas būtu interesanti. Šaubos gan, ka tas drīzumā varētu notikt. Tādai valstij kā Vācija taču milzīgas investīcijas ir ieguldītas bobsleja kamanu būvniecībā un slieču izgatavošanā. Manuprāt, lielās valstis noteikti iebildīs pret šādu jaunievedumu.
Organizatorisko jautājumu risināšanā starptautiskajā apritē darbojas arī Normunds Kotāns, kurš bija viens no atbildīgajiem par Soču olimpiādes bobsleja sacensību sarīkošanu?
Jā, un, cik man zināms, viņš ir virzījies pa karjeras kāpnēm uz augšu un uzsācis darbu jau Korejas olimpiādes darba grupā.
Cik augstu pašam ir mērķis virzīties Starptautiskajā federācijā?
Man jau pašam tuvāka ir strādāšana trasē. Es jūtu, ka viņi mani grib piesēdināt pie papīru lietām, respektīvi, kalendāru sastādīšanas un sacensību koordinēšanas, bet es pagaidām spītīgi turos pretī. Man patīk darboties arī trasē.
Federācijā tev ir pašam savs kabinets?
Nē, un nav man arī vajadzīgs, jo es visu laiku pārbraucu no vienas uz nākamo sacensību vietu. Dators ir mana darba telpa. Visa sazināšanās notiek pa e-pastiem. Ofisā pie Zalcburgas esmu tikai pāris reižu gadā, kad visi koordinatori sanākam kopā.
Nākamās sezonas provizoriskajā plānā ir Pasaules kausa izcīņas sacensību sarīkošana Siguldā?
Jā, turklāt ir doma, ka Siguldā sezonas sākumā divas nedēļas pēc kārtas varētu notikt Eiropas un Pasaules kausa izcīņas sacensības. Bet tas viss pagaidām ir tikai runu līmenī. Sezonas vidū sarīkot sacensības no loģistikas viedokļa ir sarežģīti. Nākamgad jau tā būs jābrauc uz Koreju un pasaules čempionāts notiks Sočos.
Domājot par Korejas olimpiādi, latviešiem ir paveicies ar trases iepazīšanu. Pavasarī uz trases homogāciju dosies gan skeletonists Martins Dukurs, gan arī bobsleja pilots Oskars Melbārdis ar treneri Prūsi. Vācijai pēc izlozes būšot tikai viens skeletonists...
Tā bija pašu vāciešu ideja izlozes kārtībā no dažādiem rangiem izvēlēties sportistus, kuri dosies uz trases testēšanu. Brauc, piemēram, arī sportisti no ceturtā desmita. Dukurs un Melbārdis izvilka pilnās lozes no ranga labāko trijnieka. Tā mūsējiem būs būtiska priekšrocība jau pavasarī iepazīt olimpisko trasi.