gada vasarā un nosauca par Pinkiju, jo zooveikalā viņai teica, ka pelēkais žako ir sieviešu kārtas lidonis. Savvaļā šie putni mīt Āfrikas ekvatoriālajos un tropiskajos mežos. Apspalvojuma pamatkrāsa ir pelēka, tikai aste ir koši sarkana, no apakšas - gandrīz melna. Sarkanastes žako knābis ir melns. Pinkija pilnībā atbilst šim raksturojumam.
Visiem jāstrādā!
Laura attaisa būra durtiņas, un papagaiļu meitene pa restītēm mundri izrāpjas laukā. Viņa pļāpā bez apstājas. Negaidīti raupjā balsī atskan vārdi Nothing Special. Tad vēl un vēl reizi. Es satrūkstos. Laura saka, ka šis ir Pinkijas iemīļotais vārdu virknējums, viņa to atkārto bieži. Pēc brīža putns tomēr maina sarunas «tematu», pieprasīdams: Sarma, dod ēst (Sarma ir Lauras mamma T. Š.)! Pinkija, protams, mānās, jo brokastlaiks jau sen garām. Nu, kad ne - ne, un žako papagailis mums uzstājīgi norāda: «Visiem jāstrādā! Visiem jāstrādā!»
Laura un Pinkija ļoti sadraudzējušās. Kad jaunā sieviete uz dažām dienām aizbrauc, sarkanaste skumst un nemitīgi taujā mājiniekiem: kur Laura? Kad saimniece atgriežas, Pinkija neslēpj, ka ir aizvainota. Viņa sadrūvējas, nesarunājas vai vēl sliktāk - dusmas izrāda, ieķeroties būra augšējās restītēs, griežoties ap savu asti un ķērcot spalgā balsī. Taču Laura zina, kā mīluli iepriecināt. Piemēram, žako papagaiļiem ļoti patīk ūdens procedūras, un Laura pielabinādamās ar pulverizatoru smidzina Pinkijai virsū siltu ūdeni. Pļāpīgajam putnam garšo rieksti, bet vēl vairāk viņai patīk rieksta lobīšanas process. Laura atkal mēģina iztapt - še tev riekstiņš! Ziniet, cilvēks riekstu nenolobītu prasmīgāk! Spārnotajai skaistulei ļoti iet pie sirds augļi. Laurai tie jāsasmalcina un jāpasniedz gandrīz vai ar sudraba karotīti. Pinkija kā mazs bērns priecājas arī par būrī ieliktiem svaigiem lapu vai augļu koku, piemēram, ābeles, zariņiem. Pielabināta papagaiļmeitene aizmirst dusmas, un mājās atkal valda miers.
Mantojumā mazbērniem
Laura domā, ka Pinkija ir ļoti veselīgs radījums. Sarkanastes žako dzīvo 50-70 gadu, un Laura cer, ka mīlēto un loloto Pinkiju viņa tālā nākotnē varēs nodot mantojumā saviem mazbērniem. Jaunā sieviete stāsta, ka Pinkija ir arī saprātīga. Daudzi apgalvo, ka papagaiļi skaļi ķērc un trokšņo. Pinkija nav tāda. Pelēkais papagailis ir ideāls istabas biedrs. Vakarā, kad Laura paņem paladziņu, lai apsegtu būri, Pinkija pati pieprasa»: iesim gulēt! No rīta ap astoņiem papagaiļmeitene sāk klusi čabināties būrī, taču līdz brīdim, kamēr būrim nenoņem paladziņu, papagaiļa dāmu nemaz nedzird. Pinkijai kā katrai dzīvai radībai ļoti patīk, ka Laura ar viņu čubinās. Putns maigi un sirsnīgi apmīļo saimnieces pirkstus, paknibina viņas matus, drēbes. Laura lūdz Pinkijai - dod bučiņu!, un mīlule pietuvina knābi saimnieces sejai un izdveš skaņas, kas līdzīgas bučas šmaukstienam. Taču žako atzīst tikai vienu saimnieku, tāpēc Laura aptur manu roku, kad gribu putnu noglāstīt. Pinkijas knābja sāpīgo cirtienu izbaudījuši visi Lauras tuvinieki un draugi.
Vai Pinkija savas runas saka apzināti, piemērojot vārdus konkrētai situācijai? Izrādās, ne gluži. Taču daļēji tomēr. Piemēram, kad mājinieki promejot priekšnamā velk mugurā drēbes un ņem somas, Pinkija atkārto: čau, čau, čau! Kad ciemos atnāk Lauras brālis, Pinkija visiem paziņo: Renārs atnācis! Papagaiļu meitene nekad nesajauc - no rīta pasaka labrīt, bet vakarā mudina: iesim gulēt! Viņa ir ļoti talantīga, jo trīs gados apguvusi ievērojamu (papagailim, protams) vārdu krājumu. Laura arī sapratusi, ka Pinkija vārdus iemācās ātrāk, ja tos saka Lauras tētis vai viņas draugs Uldis. Pelēkajam žako papagailim piemīt neparasti liels atdarinātāja talants. Reiz, kad Pinkija bija jauna, Laura pamatīgi nobijās, jo izdzirda, ka putns kāsē un šķauda. Taču viņa bija veselāka par veselu, bet gripas laikā, kad mājinieki slimoja, iemācījās atdarināt šīs skaņas.