Es to domāju vārda vistiešākajā nozīmē. Es gribu apsveikt Dienu un izteikt prieku, ka tu pašlaik strādā Dienā. Tas nozīmē, ka tu strādā ļoti nozīmīgā instancē, kas šobrīd nosaka Latvijas politiku. Jo principā es domāju, ka visa politika veidojas tā, kādu to taisa žurnālisti. Jo žurnālisti dod uzstādījumu, ka mums jādzīvo godīgā valstī. Un, ja žurnālisti par to cīnīsies, tad mēs arī dzīvosim godīgā valstī. Kāds būs uzstādījums - kādu Diena dos uzstādījumu - tāda arī būs Latvijas attīstība.
Un kādu uzstādījumu savā laikā deva Padomju Jaunatne?
Padomju Jaunatne deva uzstādījumu, kas lēnā garā gāja uz priekšu, ka Latvijai ir jākļūst neatkarīgai, un tāda tā arī kļuva. Padomju Jaunatne savā laikā izdarīja daudzas tādas lietas, kas šodien liekas pašas par sevi saprotamas, bet neviens nezina, ka to izdarīja Padomju Jaunatne. Sākot jau ar Nacionālo bibliotēku, kas tagad te blakus tiek celta. Tas sākās ar 1987. gada 21. novembra publikāciju sadarbībā ar diviem tolaik nepazīstamiem žurnālistiem Ojāru Rubeni un Edvīnu Inkēnu, kas pēc diviem mēnešiem nodibināja raidījumu Labvakar. Viņi uztaisīja lielu kampaņu, un pēc dažiem mēnešiem tika pieņemts LPSR Ministru padomes lēmums un atvēlēta vieta Nacionālajai bibliotēkai, kurā tā tagad tapa. 1988. gadā Padomju Jaunatne nodarbojās ar to, ka cīnījās par latviešu valodu. Akadēmiķe Aina Blinkena uzrakstīja garu rakstu. Padomju Jaunatne pierakstīja klāt piezīmīti, ka vajag vākt parakstus, un Augstākās padomes Prezidija juridiskā nodaļa savāca 374 tūkstošus parakstu, un latviešu valoda kļuva par valsts valodu.
Jūs bijāt nevis LR Augstākās padomes deputāts, bet PSRS Tautas deputāts, ievēlēts no Tautas frontes. Kā jūs atceraties 1991. gada augusta notikumus?
Jā, es biju PSRS Tautas deputāts, un es visu to ķēķi, to, kas notiek Maskavā, ļoti labi zināju. Pirms puča naktī piezvanīja Aivars Pastalnieks, manējais redaktora vietnieks. Sacīja, zini, no ārzemēm saņemtas ziņas, ka Maskavā notiek pučs. Kad dzirdēju, ka galvenās pučistu personas ir Janajevs, Pugo, Jazovs un tā tālāk, tad jau mēs kopējā sarunā sapratām, ka tā lieta nebūs ilga. PSRS Tautas deputāti negribēja Janajevu ievēlēt par PSRS viceprezidentu, jo visiem bija sajūta, ka tas nav labs cilvēks. Gorbačovs teica garas runas un piespieda Janajevu ievēlēt. Bet viņš tomēr nodeva savu saimnieku. Jūs atceraties, ka šajās augusta dienās bija lielas represijas pret žurnālistiem. Preses nams bija ieņemts. Televīzija bija izdemolēta. Radio bija izdemolēts. Jo žurnālisti bija tie, pret ko vērsās pirmām kārtām. Tie bija tie bīstamākie. Žurnālistu vienotība tajā laikā bija unikāla - no visiem preses izdevumiem, radio, televīzijas. Tu jau kā Augstākās padomes deputāts arī to juti. Jūs taču strādājāt kopā ar žurnālistiem, lai šo politiku kopā rokrokā veidotu. Viena Padomju Jaunatnes redakcijas daļa puča laikā atradās Filharmonijā, otra, slepenā daļa, Agroprojektā. Kad saņēmām ziņu, ka pučisti mūk, skrēju uz Doma laukumu un tur redzēju tieši šo skatu, kas ir uz vāka šā gada Dienas 21. augusta numuram, - pučisti bruņumašīnās mūk.
Bruņumašīnas neaizbrauca līdz Augstākajai padomei, jo pučs Maskavā izgāzās...
Lai kā tur arī nebūtu, to dienu varonība ir acīmredzama. Jūs visi Augstākās padomes deputāti taču jau bijāt kā šaušanas sacensībās izlikti pie mērķa. Pašlaik taisu barikadopēdiju un lasu tālaika žurnālus. Tā patiešām bija drosme. Astoņpadsmit, divdesmit gadu vecas meitenītes - tagad slavenas žurnālistes - rakstīja tik drosmīgi!
Jūs esat barikadopēdija.lv autors. Kas tas ir par projektu?
Ideja par barikadopēdiju radās barikāžu atmiņas laikā pagājušā gada janvārī Zinātņu akadēmijā. Secinājām, ka atmiņas pa šo laiku sāk putroties. Bet es domāju, mīļais dievs, par to visu taču ir rakstīts tā laika presē. Arī Krievijas presē. Tagad daudzi pat iedomāties nevar, kā tolaik mūs atbalstīja Komsomoļ-skaja pravda. Ir radio un televīzijas ieraksti. Vajag to visu savākt. Tā radās barikadopēdijas.lv ideja. Mūsu mājaslapā pirmais ieraksts ir 1985. gada 15. marts, kad Mihailu Gorbačovu ievēlēja par PSKP CK ģenerālsekretāru un oficiāli sākās perestroika un glasnostj (pārbūve un atklātība krievu val.). Un barikadopēdija.lv ieraksti beidzas ar 1991. gada 26. decembri, kad PSRS sabruka. Daudzas lietas, kas tagad tiek risinātas, tika risinātas jaut tad. Atceros, ka, manuprāt, tas bija Jānis Škapars, kas savulaik formulēja, ka Tautas frontē ir jāpieņem tikai tādi lēmumi, kas pozitīvi atbild uz jautājumu - vai tas ir izdevīgi Latvijai? Ja tas ir izdevīgi Latvijai, lēmums ir jāpieņem, ja nav izdevīgi - jānoraida.