Otrkārt, piekrītu Anitai Daukštei (_Neatkarīgā Rīta Avīze_, 01.07.10.), kas šajā notikumā saskata «tanku bučotāju sindromu».
Tomēr... Tomēr izpildvaras «orgānu» reakcija man šķita neadekvāta. Skaidrs, ka šis pasākums ir necieņas izrādīšana upuriem, skaidrs, ka «Latvijas tēlam» tas nenāk par labu un būtībā tas politiski iegāž arī austrumeiropiešu mēģinājumus panākt, lai citi atzīst nacistu un padomju totalitāro režīmu līdzvērtību, jo šādi gājieni vismaz šķietami apstiprina tēzi, ka totalitāro režīmu pielīdzināšana nozīmē nacistiskā režīma noziegumu nenovērtēšanu. Iespējams, ka šie cilvēki galu galā daudzus ir iegāzuši. Tomēr pastāv arī kaut kas tāds kā vārda un pulcēšanās brīvība. Un šo brīvību būtība ir tāda, ka cilvēkiem ir tiesības izteikties un pulcēties pat tad, ja citiem tas nepatīk vai nav izdevīgi. Piemēram, Dānijai ļoti kaitēja karikatūras par Muhamedu, bet tas nenozīmē, ka šādas karikatūras Dānijā tika aizliegtas vai zīmētāji sodīti.
Protams, ne vārda, ne pulcēšanās brīvības nav absolūtas, un tiesa var, piemēram, lemt par to, vai konkrētais pasākums ir «nacistiskās Vācijas kara noziegumu publiska slavināšana», ja Latvijas likumi šādu slavināšanu skaidri liedz. Tomēr mulsina tas, ka jautājums par vārda un pulcēšanās brīvību faktiski neparādījās ne valstvīru komentāros, kādi tie tika atreferēti presē, ne varas iestāžu pārstāvju izteikumos. Kārtējo reizi tiesības nav nekāds faktors, vienīgais, kam ir nozīme - drošība, kā mēs izskatīsimies, vai varēs nodrošināt mieru un kārtību Latvijas zemē. Visi ir pārsteigti, kā gan bezkaunīgie tiesneši nav likuši pie malas savu sīkmanīgo ņemšanos ap likumiem un tiesībām un vienkārši izdarījuši to, kas Latvijai labāk. Amatpersonas apsveic policiju, ka tā ar trika palīdzību nav pieļāvusi tiesas atļauta pasākuma norisi!
Manuprāt, šāds diskusiju līmenis ir totalitārisma palieka. Tiesiskuma upurēšana varas deklarētā vispārējā labuma vārdā ir totalitārisma palieka. Te arī saknes tam, kāpēc ierēdņi domā, ka «vispārējā labuma» vārdā drīkst noklausīties cilvēku telefonsarunas, un kāpēc policisti uzskata, ka var arestēt cilvēku, ja tas atļaujas tos uzrunāt nepietiekami cieņpilnā manierē. Visticamāk gan, ka runa ir ne tikai par varas pārstāvju, bet visas sabiedrības izpratni par tiesībām. Turklāt tas, ka ministri bija nobažījušies pirmām kārtām par kārtību un prestižu, neko labu neliecina, jo problēma jau nav, kā mēs izskatāmies, bet nacisma izpratne Latvijā. Par to ir jādiskutē, nevis par tiesu «bezatbildību».