Visšausmīgākajā vietā
Gandrīz gadu strādājot nemitīgas pretestības apstākļos - no draudiem pa telefonu līdz mītiņiem Puškina laukumā -, vienkopus pulcētajām radošajām enerģijām Kazakova ielā 8 ir izdevies pārvarēt destruktīvo spiedienu. Jaunais Gogoļa centrs ir dzimis vietā, kur vairākus desmitus gadu atradās Gogoļa teātris, mazpamanīts kultūras iestādījums ar milzīgu skatītāju zāli, kas vakaros bija aizpildīta četrās rindās. Arī tā atrašanās vieta bija viens no apstākļiem, kas skatītāju pieplūdumu neveicināja, jo, lai nokļūtu Kazakova ielā, ir jāveic ceļš no Kurskas stacijas pa garum garu, netīru un baisu pazemes pāreju, kas izrakta zem dzelzceļa sliedēm.
Starp citu, līdzīgi kā Rīgā, gar krastmalu dodoties uz Spīķeru Dirty Deal, tikai ar to atšķirību, ka pēc garā ceļa, kur tālumā vīd pazemes tuneļa pārejas zīme, tu atduries pret aizslēgtām tuneļa durvīm, un tālāk tad nu pēc katra paša drosmes - var rausties pāri barjerām un mesties intensīvajai satiksmes plūsmai cauri vai arī doties savu kilometru atpakaļ un nokavēt izrādi. Tas nevienu Rīgā neuztrauc. Maskavā uztrauc - maskavieši šo pāreju dēvē par vienu no visšausmīgākajām pilsētas vietām un cer, ka Gogoļa centram beidzot izdosies pārformatizēt arī to.
Jēdziens «pārformatizēt» ir viens no aktuālajiem Maskavas teātra dzīves terminiem, kas saistās ar jauno valsts politiku attiecībā uz teātriem. Darba kārtībā liekot tādu senaizmirstu jēdzienu kā valsts pasūtījums un attiecinot to uz virkni nīkuļojošu pašā pilsētas centrā mītošu teātru ar milzīgiem pusnodarbinātiem štatiem - Jermolovas, Majakovska, Staņislavska un Gogoļa vārdā nosauktie teātri - un atstājot to vadītājiem divas iespējas - vai nu kļūt par komercteātriem ar pilnībā aizpildītu skatītāju zāli, vai arī - neaizpildīt tos līdz pēdējam krēslam, bet radīt mākslas teritoriju ar notikumiem, par kuriem diskutē.
Visiem pieejams
Gogoļa centrs ir izšķīries par mākslas un diskusiju ceļu un vienlaikus arī par lētāku biļešu politiku, neorientējoties uz bagāto publiku, bet vēloties būt kā savulaik Maskavas Dailes teātris - visiem pieejams. Kirils Serebreņņikovs Gogoļa centru ir iecerējis veidot kā mākslu platformu, atverot telpu ne tikai teātrim, bet arī dejai, mūzikai, kino, kā arī starpdisciplināriem projektiem, kuros mākslas brīvi šķērso robežas. Apvienojot repertuārteātra un projektu modeļus.
Turklāt viņa mākslas centra izpratne ir gana gudra, lai balstītos tikai uz jaunības enerģiju. Proti, uz paša izaudzinātajiem aktieriem - Maskavas Dailes teātra septīto studiju, kas kopā ar Gogoļa teātra agrākajiem aktieriem veido jauno trupu, - un nule kā uzplaukušiem režijas talantiem, kas galvenokārt ieceļojuši no Krievijas provinces. Serebreņņikovs labi apzinās, ka mākslinieku jaunība nav ekvivalents kvalitātei. Tāpēc Gogoļa centra skatuve solās tikt nodota arī visaugstākās klases mākslinieku rīcībā. Tā februāra afišā līdzās reperim inteliģentam Vasjam Oblomovam uzstāsies grieķu traģēdijas mēroga aktrise Alla Demidova, kura pēc aiziešanas no leģendārā Tagankas teātra jau gadus piecpadsmit kopj tādu no mūsdienu skatuvēm gandrīz izzudušu parādību kā augstā vārda māksla, jaunā barbarisma apstākļos ceļot no nebūtības laukā pagātnes kultūras vērtības. Viena pati un kopā ar mūziķiem, pat veseliem orķestriem uzstājoties uz visdažādākajām skatuvēm, tostarp visvienkāršākajiem kultūras namiem, Demidova lasa izcilu dažādos gadsimtos sacerētu dzeju un veido dzejas raidījumus Krievijas radio. 17. februārī Gogoļa centrā notiks Ivana Buņina Tumšo aleju lasījums Allas Demidovas izpildījumā ar viņas komentāriem - kultūrvēsturiskām atkāpēm par autoru un viņa laiku.
Kad Serebreņņikovs atbrauca uz Latviju, visi teātri viņam vaicāja, ko, viņaprāt, šodien vajag iestudēt. Un visiem Latvijas teātriem viņš teica - vajag iestudēt Buņina prozu. Dirty Deal tapa Mitjas mīlestība, Vladislava Nastavševa pirmā Latvijā iestudētā izrāde. Šosezon arī Jaunajā Rīgas teātrī vērušās vaļā Tumšās alejas, viena no spēcīgākajām patlaban Latvijā skatāmajām mākslas parādībām. Asinsrite teātra pasaulē ir savienota.
Veicot remontu, agrākajā Gogoļa teātrī ir noplēsts viss padomju laiku apmetums līdz pašiem ķieģeļiem un tādas sienas arī atstātas. Foajē novietoto spoguļu silueti katrs atgādina kādu no lielajiem teātra jēgas pārjautātājiem - Ježiju Grotovski, Anatoliju Efrosu, Antonēnu Arto, Konstantīnu Staņislavski, Vladimiru Ņemiroviču-Dančenko, Anatoliju Vasiļjevu, Juriju Ļubimovu. Visiem kopā uzdodot šodienai mūžveco jautājumu - ar ko jūs kopā, mākslinieki?
www.gogolcenter.ru