Lai gan valstī ir vairākas institūcijas, kuru uzdevums ir gan stiprināt valsts valodas pozīcijas, gan kontrolēt valodas lietojumu publiskajā telpā, lasītāji konstatē, ka pēc īsā laikposma 90. gados, kad cittautieši ļoti jūtami centās runāt latviski, ir iestājies otrs posms, kad valsts valodu cilvēki prot, bet nelieto. Iespējams, zināma robežšķirtne ir 2004. gads, kad pieņēma grozījumus Izglītības likumā, mazākumtautību vidusskolās ieviešot 60% priekšmetu mācīšanu latviešu valodā. No vienas puses, jauniešu latviešu valodas zināšanas ir būtiski uzlabojušās. Piemēram, konkursā Kas notiek?, ko Diena rīko jau divpadsmit gadus, pirmajos gados uz mazākumtautību skolām nācies sūtīt jautājumu tulkojumu krievu valodā, bet tagad tā vairs nav, stāsta konkursa rīkotāja Anna Muhka. Tomēr lasītājs Kārlis Rimša no Jelgavas novada novērojis, ka tieši pēc šīs reformas daudzi krievi latviešu valodas lietošanu «kā ar nazi nogrieza, un cauri».
Latviešu paradums, izdzirdot krievu valodu, tūlīt pāriet uz to, lai arī sarunā piedalās pieci latvieši un viens krievs, ieviesies jau no padomju gadiem. Atmodas laikos šī prakse tika bargi kritizēta, taču pēc divdesmit gadiem nekas nav mainījies. Eksperti atzīst, ka lielā mērā vainojamas ir divas izteikti nošķirtās informācijas telpas. Joprojām TV latviešu ziņu raidījumos intervētie iedzīvotāji gari un plaši runā krievu valodā un skatītājam jāburto titri, starp raidījumiem ir reklāmas krievu valodā un arī krievu filmas netiek dublētas, bet titrētas. Likums formāli nav pārkāpts, bet krievu valodas loma ikdienā kļuvusi lielāka nekā padomju laikā. Tā ir vilšanās daudziem lasītājiem, kas sarunu sāk ar vārdiem: «Beidzot varu izteikt savu sāpi.» Tomēr visi atzīst, ka risinājums galvenokārt ir pašu cilvēku rokās.