Bija gana karsti, un gurdenums mācās virsū. Ātri vien sapratām, ka Valmierā tam nebūs lemts notikt: viss izrakāts, apbraucamie ceļi un trejači neļauj atrast īsto vietu! Nolēmām braukt uz māju pusi, un kaut kur pa ceļam ir taču jābūt kādai vietiņai! Bet «Nā-ni Hungāri un Tukuma priedes!» kā teica mans draugs Marcinkēvičs. Līdz Stalbei - nekā! Plācī - ciet! Straupē - arī ciet! Viens _Statoil_ gan bija pa ceļam, bet tas nebija «īstais variants».
Slāpes pieņemas spēkā tiktāl, ka tiek jau dzerts līdzpaņemtais sasilušais ūdens no bagāžniekā noklīdušās pudeles! Līdz Rīgai varam arī neizvilkt! Un te pēkšņi! Pie paša Braslas tilta ieraugu koka māju ar salmu jumtu. Cik daudzreiz biju gaŗām braucis, bet nebiju to ievērojis! Izskatās pēc ceļmalas krodziņa. Vai varbūt jau mirāža...
Piebremzējam un iegriežam. Ir - patiešām krogs! Durvis vaļā, ir arī vietas un smukas viesmīles. Apsēžamies laukā uz lieveņa. Jautājam pēc auksta, balta vīna. Ir! Un vēl sausais, un vēl labas markas! Tad, atguvuši pulsu, ieskatāmies sašņorētā ēdienu sarakstā. Senaizmirsti nosaukumi no bērnības, no omammas ķēķa: siļķīte ar kartupelīšiem un biezpienu, bukstiņputra, buberts, cepts ābols ar vaniļas mērci u. c. Nav spēka to sev liegt! Paņemam katrs savu (kā pie ķīniešiem), lai varētu pagaršot no visa. Par cenām es nerakstīšu, jo tik un tā neticēsiet. Tiekam mīļi, bet neuzbāzīgi un ar pašcieņu aprūpēti. Paēdam klusējot. Te nav vārdam vietas. Tā bukstiņputru mācēja gatavot vienīgi izcilā latviešu baleta māksliniece Velta Vilciņa! Kraukšķīgs lauku cauraudzītis, kartupelīšu un putraimu putra. Mmm! Ķeramies pie saldajiem. Vispirms pagaršoju kaimiņa bubertu. Viegls kā tikko uzsnidzis sniegs! Dzeltenais maigums meistarīgi iecilāts uzputotajā olbaltumā. Nemaz nejūt mannu! Daži gatavo bubertu ar mannu, daži - bez mannas. Es ienīstu mannas putru jau kopš bērnudārza laikiem. Bet šamajam nejūt to mannu! Kad mana karote jau nokniebusi gabaliņu no ceptā ābola ar apgrauzdētu auzu pārslu un dzērveņu zaptītes pildījumu un ienirusi smaržīgajā vaniļas mērcē, sajūtu, ka man pār vaigu norit kaut kāds mitrums. Sviedri, domāju! Ēšana jau arī ir darbs! Faktiski vienīgais, kas mūs patiesi baro! Nē! Tā ir asara. Aizkustinājuma, prieka un mazas smeldzes asara! Vai nu par savu bērnību, vai arī par to, cik maz vajag, lai tevi aizkustinātu ar mīlestību pagatavots ēdiens! Vai arī tas vēsais, labais vīns...