Augsta teatrālā kultūra
Tolaik, vērtējot mūsdienīga teātra procesus padomijas kontekstā (jo «pasaules konteksts» atradās aiz informācijas trūkuma priekškara un bija pieejams vien ļoti izredzētiem), kolēģiem no Maskavas un Ļeņingradas - vietām jeb centriem, kuros notika «īstā teātra dzīve», kur strādāja Efross, Ļubimovs, Tovstonogovs, Dodins, - skaitījās labais tonis uzsvērt, ka pie mums, baltiešiem, varbūt arī nav dikti slavenu režisoru, toties esot «augsta teatrālā kultūra». Un tā tas tiešām bija - teātru kafejnīcās, piemēram. Pirmie, kas brežņeviskās stagnācijas bezgalīgā truluma purvā izlauzās ārpus LPSR teātra robežām, bija Ādolfs Šapiro (galvenokārt tāpēc, ka bija izmanījies kļūt par vienu no Pasaules Bērnu un jaunatnes teātru asociācijas līderiem) un Arnolda Liniņa vadītais Dailes teātris, kura slavenās 1980. gada viesizrādes Maskavā (Brands, Barbari, Īsa pamācība mīlēšanā, Kaija, Pēdējā barjera) ar leģendāro durvju izgāšanu skatītāju teātra ēkas šturmēšanā patiešām kļuva par kultūras revolūciju bijušajā PSRS un lika daudziem «centra» profesionāļiem aizdomāties, ka arī «brālīgajās republikās» - Gruzijā, Lietuvā u. c. - bijis, ir un būs spēcīgs nacionālais plus modernais teātris. «Centru» kultūrelites snobismam arī vajadzēja krietnu laiku, lai apjēgtu, ka «provinces margināļi» reizēm dāvā daudz spēcīgāku, būtiskāku mākslas pieredzi par slavas/naudas/ oficiālās atzinības pārbarotajiem «kultūras metropoļu metriem».
Politnekorekti joki par Saulcerīti
Taču anekdote ir par ko citu, kaut arī izteiksmīgi demonstrē pēdējos 30 gados notikušo globālo kultūras uztveres «paradigmas maiņu» - atzīt, ka… arī mazs var būt (un ir!) skaists.
Tad, lūk, ievērojamais Padomju Latvijas režisors Ādolfs Šapiro tika uzaicināts iestudēt vienā no dienvidu brālīgajām republikām latviešu literatūras klasiku. Šapiro izvēle krita uz Raiņa «saulgriežu pasaku» Zelta zirgs (kā zināms, šī režisora Rīgas Jaunatnes teātrī iestudētais Zelta zirgs ar Andu Zaici Antiņa lomā pieder pie latviešu XX gadsimta formas teātra virsotnēm). Atceros, ka pēc Šapiro viesošanās Kazahijā (vai Kirgīzijā, vai Burjatijā - ne tas šoreiz galvenais) pat latviešu teātra profesionāļu vidū klaiņoja piparoti joki par «šķībacaino Saulcerīti, kuru jāja Antiņš aziāts». Tagad šādus «jokus» uztvertu vismaz par politnekorektiem, jo mainījusies mūsu pašu uztvere: Antiņš - ķīnietis, Otello - krievs, Marija Stjuarte - indiete vai Jevgeņijs Oņegins - temperamentīgs meksikāņu dziedonis un nēģeriete Džuljeta baletā - tā ir ierasta starptautiskā teātra prakse. Pasaule ir maza un daudzkrāsaina. Pat pret «nacionālās klasikas» aizskaršanu svešām rokām tik pārmēru jutīgie krievi sāk aprast, ka Gogolis un Puškins nepieder vis viņiem vien, bet pasaulei.
Aizspriedumu gūstā
Var likties - ak, tās taču pašsaprotamas lietas! Nekā nebija. Aizspriedumi pret «mūsējais» un «svešais» darbojas joprojām, arī globālā ciemata pasaulē un arī kultūrā, taču daudz niansētāk. Pie šādiem «aizspriedumiem» pieder arī domāt, ka Gētes Faustu vai Vāgnera Reinas zeltu visdziļāk izjutīs un sapratīs vācietis, Čehova Ķiršu dārza iemītnieku traģikomisko situāciju - tikai slāvs, latviskās mentalitātes dakteri Blaumani - tikai īstens latvis. Vai tad tā nav? Vai daļa teātra publikas a priori nevīpsnā par «pienapuikas» Meikšāna (veseliem) Septiņiem Faustiem, Hermaņa «apsēstību» ar ebreju klasiķa Baševisa-Zingera stāstiem (un labi vien ir, ka «to žīdu» Hermanis iestudē ārzemēs), Ķimeles «apsēstību» ar Otello un rasismu, Krodera - ar Hamletu un varu, Kairiša kaislīgo mīlestību pret Vāgneru un klusībā neirgojas par daža jauna režisora sapni pārcelt Bībeli leļļu teātrim? Mēs nepārtraukti esam aizspriedumu gūstā - nu kaut vai neizpratnē raustot plecus, kādēļ daudzmaz saprātīgi latviešu teātru režisori neiestudē latviešu dramaturģiju. Paprovējiet uz šo jautājumu atbildēt godīgi - vispirms sev un tad - mēģinot «iekāpt režisora čībās».
Tāpēc es nemaz nebrīnījos, uzzinādams, ka šonedēļ Maskavā startējošā teātra festivāla NET (New European Theatre, šis starptautiskais projekts notiek kopš 1998. gada) vadītājiem Marinai Davidovai un Romānam Dolžanskim nācās jau kuro reizi izskaidrot un paskaidrot žurnālistiem (!), ka NET 2010 konceptuālā ideja, kuru rietumos pazīst ar terminu staging abroad (iestudējot ārzemēs), bet kura praksē nozīmē - sastādīt divnedēļu festivāla programmu no tādiem režisoru darbiem, kas iestudēti citās zemēs un citās valodās, -, nebūs vis «antipatriotisma un krievu teātra tradīciju graušanas» pasākums.
Izaicinoša un pavedinoša situācija
R. Dolžanskis: «Jā, visa NET programma ir pakārtota vienam principam - visas izrādes režisori iestudējuši viņiem svešās valstīs un valodā, kas nav šo režisoru dzimtā valoda. Protams, ģeogrāfiskā situācija, ka uzaicinātais režisors pēkšņi atrodas ne tikai viņam svešā teātrī, bet arī nepazīstamā valstī, sen jau vairs nav nedz ekstrēma, nedz interesanta, taču tā joprojām ir izaicinoša un pavedinoša situācija radošā ziņā - bieži notiek tā, ka režisoram pāris mēnešos tā arī neizdodas rast kopīgu valodu ar teātra trupu. Bieži, ko tur slēpt, slaveni režisori vienkārši dodas izdevīgā peļņā, to viņiem garantē vārda prestižs un viesrežisora īpašais statuss. Mēs NET šādus darbus saucam vienkārši par «starptautiskiem komercprojektiem». Taču gadās, ka veicas - notiek īsta radošā apaugļošanās, notiek dažādu, atšķirīgu teātra skolu, kultūru un cilvēcisko pieredžu saplūsme, nevis mehāniska summa, bet kaut kas īpašs, pārsteidzošs un jauns.»
Un šoreiz NET (4.-24. novembris) programmā nudien ir no kā izvēlēties, lai noskaidrotu, ko iegūst (vai pazaudē) režisors, dodoties darbā pie ārzemniekiem, - sīkāku informāciju meklējiet www.netfest.ru. Programmā ir astoņu režisoru deviņas izrādes no Polijas, Austrijas, Lietuvas, Somijas, Ukrainas, Vācijas, Latvijas. Latviešu teātrim ir pamats lepnumam - divas ar Latviju saistītas izrādes ir iekļautas NET 2010 programmā. Un arī liek uzdot jautājumus.
Piemēram, kādu pieredzi manto rīdzinieks Alvis Hermanis, ar vislabākajiem Minhenes Kammerspiele teātra aktieriem transformējot teātra valodā divus ņujorkieša Īzāka Baševisa-Zingera stāstus (izrāde Vēlīnie kaimiņi, 23., 24. novembris). Alvis Hermanis: «Katrā zemē, valstī ir savs teātra kods. Vācieši pat teātri skatās citādi nekā krievi. Tāpēc, šķērsojot robežu, man pašam nākas mainīt teatrālās saziņas valodu.»
Ar ko Kirila Serebreņņikova populāro Maskavas izrāžu epatējošais stils atšķiras no Latvijas Nacionālajā teātrī iestudēto Gogoļa Mirušo dvēseļu murgainā koncerta stilistikas (17., 18. novembris)? Vai Latvijas dramatiskajam teātrim tā ir izdevīgākā sadarbības forma ar aktuālo režijas slavenību - ļaut krievu klasiku interpretēt krievam?
NT Mirušo dvēseļu autora K. Serebreņņikova komentārs latviešiem glaimos: «Darbs ar Nacionālā teātra aktieriem vīriešiem man bija laimīgs piedzīvojums. Viņi ir jauni, bet jau pieredzējuši. Viņi ir bērnišķīgā veidā ziņkāri, taču nav naivi un parasti. Viņi ir akurāti darbā un profesijā universāli. Viņi dzird cits citu un… nebaidās nenieka.»