Jautājums ir ļoti būtisks, un sekas, ar ko saskaramies, noteikti nevar skatīt atrauti no cēloņiem. 2008., 2009. gadā Valsts policijā bija milzīga kadru mainība, no darba aizgāja ļoti daudzi pieredzējuši darbinieki.
Krīzes laika zemo algu dēļ?
Jā. Tās būtiski ietekmēja cilvēku izdienas pensijas līmeni, pat līdz tādam absurdam, ka, jo ilgāk strādā policijā, jo mazāku pensiju saņem. Parasti cilvēki strādā, lai būtu lielāka pensija, šeit bija otrādi. Un tas noveda pie tā, ka policijā bijām spiesti ņemt cilvēkus, kā saka, no ielas un paši tālāk apmācīt. Veidojās tendence, kādas iepriekš policijā nebija, - policija kļuva vienīgi par darba vietu.
Ja kāds palicis bez darba, zināja, ka policijā to noteikti dabūs?
Tajā skaitā. Iepriekš tādas situācijas nebija, cilvēki apzinājās, ka grib strādāt tieši šajā profesijā, kur būtībā visa dzīve jāpakārto darbam. Jo darbs policijā ir dzīvesveids. Nevar tā, ka astoņos atnāc, puspiecos ej mājās. Tev nemitīgi jābūt visā iekšā, jādomā, jāvērtē, jāzina izmeklējamo jomu specifika. Pieņemot jebkuru, kas gatavs nākt, šo attieksmi grūti nodrošināt. Protams, lielu zaudējumu izjutām arī līdz ar Policijas akadēmijas slēgšanu. Palika vienīgi koledža.
Kas sagatavo ātri, bet zemāka līmeņa speciālistus.
Tas arī svarīgi, taču problēmas veidojās tieši smago, sarežģīto lietu izmeklēšanā. Nav tā, ka policija vairs neko nespēja izmeklēt. Pamatfunkciju mēs izpildījām un izpildām. Ja mēs nespētu pildīt savu pamatfunkciju, tad taču būtu jāizformē gan prokuratūra, gan tiesa.
Jo viņiem nebūtu ko darīt?
Lai arī kā ir, pamatmateriālu apsūdzības uzrādīšanai un iztiesāšanai sagatavo policija. Apmēram 2/3 no visām ir vienkārši izmeklējamas lietas. Bet ir 1/3 lietu, to skaitā ekonomiskie noziegumi, kur nepieciešama ļoti augsta izmeklētāju kvalifikācija. Te sastopamies, ka līdzīgas kadru problēmas ir arī citur, un labākie speciālisti tiek izķerti, pārvilināti uz citiem dienestiem. Finanšu policija, Drošības policija, KNAB, arī prokuratūra pamatā sastāv no kādreizējiem Valsts policijas darbiniekiem, tajā skaitā Policijas akadēmijas absolventiem.
Bet tad atgriežamies pie pirmā jautājuma - kāds risinājums?
Tikai apmācība. Jau pirms vairākiem gadiem nonācām pie secinājuma, ka jāveido izglītības attīstības koncepcija. Ir trīs vaļi, uz kuriem balstām savu attīstību: jau pieminētā izglītības koncepcija, Valsts policijas attīstības koncepcija un vienotā atalgojuma sistēma. Pēc policijas akadēmijas slēgšanas speciālistus apmācīja Rīgas Stradiņa universitāte, ar kuru mums bija līgums. Faktiski mēs pielāgojāmies tai programmai, ko piedāvāja Stradiņi.
Tā ir vispārēja apmācība, nevis konkrētajā profesijā.
Protams. Pagājušā gada nogalē mums beidzot izdevās iziet visus birokrātiskos labirintus, lai izstrādātu, saskaņotu, pieņemtu izglītības standartus. Tagad tie ir iestrādāti Ministru kabineta noteikumos. Turpmāk būs trīs līmeņi policijā: pirmais, kad cilvēks, iestājoties darbā policijā, kļūst par kārtībnieku, otrais - kad iegūst pirmā līmeņa augstāko izglītību un var strādāt par izmeklētāju, trešais - kad jau ieguvis otrā līmeņa augstāko izglītību, viņš kļūst par vecāko inspektoru un augstāk. Pirmos divus līmeņus nodrošinām Policijas koledžā, bet trešajam līmenim, visticamāk, sludināsim iepirkumu. Līdz ar to turpmāk nevis mēs pielāgojamies kādai augstskolas programmai, bet gan augstskolas piedāvās programmu vecāko virsnieku sagatavošanai atbilstoši mūsu vajadzībām. Zinu, ka Latvijas augstskolu interese par to ir diezgan liela.
Ļoti specifiskas zināšanas policijai būs nepieciešamas arī saistībā ar bēgļu uzņemšanu. Jau notiek kādas speciālas apmācības?
Ir, gan teorētiskās, gan arī praktiskas. Pagājušajā gadā pie mums ar palīdzības lūgumu vērsās Slovēnija, kas pati netika galā ar milzīgo bēgļu plūsmu, kura virzījās caur to. Valsts līdzīga Latvijai, policistu skaits ir tāds, kāds tas normālā situācijā nepieciešams, un pēkšņi iestājas krīze, kad visi resursi jāmobilizē vienam uzdevumam. Katra no Baltijas valstīm turp aizsūtīja pa 30 policistiem. Tā bija ne tikai palīdzība, bet arī iespēja mūsu speciālistiem izprast iebraucēju uzvedību, mentalitāti, to, kā viņi reaģē dažādās situācijās. Šie mūsu kolēģi tagad var padalīties ar zināšanām un pieredzēto.
Norvēģu eksperti jau brīdinājuši, ka pēc robežu nostiprināšanas dienvidos bēgļu plūsmas var mainīties, virzīties caur Baltijas valstīm un Ziemeļvalstīm.
Skaidrs, ka iekšējā drošība vispirms ir valsts policijas jautājums. Mēs jau pagājušogad ieviesām iekšējo mobilizāciju - mums ir jābūt gataviem mainīt savu ikdienas darbu, savus uzdevumus atbilstoši jaunajai situācijai. Rīkojam mācību trauksmes, kad «ceļam augšā» visu struktūrvienību personālsastāvu, izspēlējam noteiktus uzdevumus, lai pieradinātu pie tā, ka jābūt gatavam jebkurā diennakts laikā konkrētai rīcībai. Un līdzīgi tas notiek visā Eiropā.
Protams, te ir jārunā nevis par bēgļiem kā tādiem, bet gan to kritisko masu. Atbrauca ģimene, tika sacelta milzu ažiotāža, bet to, ka gada laikā cauri Latvijai jau tagad iziet vairāki simti, ikdienā nemaz nepamanām. Tādam skaitam visu dienestu resursi ir pietiekami. Taču skaidrs, ka arī Latvijas policijai nav kapacitātes rezerves. Bēgļu plūsmas rada pārslodzes pat vācu kolēģiem - mēs zinām, ka Vācijā ir ļoti labas apmācības, vienas programmas ietvaros lūdzām iespēju sagatavot mūsu policistus dažādām situācijām, bet saņēmām atbildi: piedodiet, mums nav tam vairs ne kapacitātes, ne laika - pašiem pieņemti darbā n-tie tūkstoši jaunu policistu, kas īsā periodā jāapmāca. Visās Eiropas valstīs strauji tiek palielināts policijā strādājošo skaits. Pat vēl nezinot par gaidāmo situāciju, koncepcijā iekļāvām, ka ir jāpalielina policistu skaits. Bet mums Latvijā ir arī raksturīgi - kamēr ir vienīgi draudi, dzirdam: nekas, gan tiksiet galā, bet, kad jau kaut kas notiek, pēkšņi drošība ir galvenā prioritāte. Bet tad jautājums - vai papildu finansējums jau nav par vēlu, jo ir gan jāpieņem cilvēki, gan jāapmāca, gan jānodrošina tehniski.
Ir politiskais atbalsts policijas stiprināšanai.
Prioritāte ir atzīta, mūsu budžets šogad netika samazināts, tieši otrādi - saņēmām papildu finansējumu gan materiāli tehniskā nodrošinājuma atjaunošanai, gan arī atalgojuma palielināšanai.
Par cik?
Katram policistam vidēji pirms nodokļiem klāt no 80 līdz 150 eiro. Bet tā ir tikai daļa no tā, ko paredz vienotā atalgojuma sistēma, kuras pilna ieviešana paredzēta arī valdības deklarācijā.
Kāda tās pamatbūtība?
Līdzšinējo sistēmu var raksturot ar teicienu: inspektors arī Āfrikā ir inspektors. Tātad viena alga, vienalga, kur tu strādā. Bet inspektoru darbs atšķiras - vieni strādā ar mazgadīgo lietām, citi - ar smagiem ekonomiskajiem noziegumiem, vēl citi - ar slepkavībām utt. Atšķiras riska pakāpe un zināšanas, kas nepieciešamas, līdz ar to atalgojuma līmenim jābūt difencētam neatkarīgi no tā, ka visi saucas par inspektoriem.
Vēl viena tēma, kas rada nemieru sabiedrībā, ir biežie pedofilu pieķeršanas gadījumi. Tā ir kāda jauna sērga?
Nē. Šie noziegumi vienmēr ir bijuši. Ja kāds saka, ka padomju laikos nebija pedofilu, tie ir meli - vienkārši tam nepievērsa tik lielu uzmanību kā šodien. Arī pie mums līdz divtūkstošo gadu sākumam galvenās rūpes bija, kā novērst cita veida noziegumus - reketu pirmajos gados pēc neatkarības atjaunošanas, slepkavības, spridzināšanas.
Pagrieziena punktu iezīmēja Dienas un Draugiem.lv sarīkotais eksperiments, kad tika izveidots nepilngadīgas meitenes profils populārajā sociālajā tīklā. Visiem bija pamatīgs šoks par to, kas atklājās līdz ar to. Tolaik vadīju Rīgas kriminālpoliciju, pirmais, ko uzreiz definēju: jāveido atsevišķa struktūra šo noziegumu izmeklēšanai. Arī Imantas pedofila izmeklēšana ļāva atklāt milzīgu šī noziegumu veida aisberga daļu - tieši pateicoties tam, ka cilvēki sāka uzticēties policijai, runāt par piedzīvoto.
Ir pieaudzis izmeklētāju skaits, kas ar šīm lietām nodarbojas?
Tagad ir jau divas nodaļas, tāpat katrā reģionā ir darbinieki, kuri spējīgi šādas lietas izmeklēt. Šajā jomā, no vienas puses, ir nepieciešamas ļoti specifiskas zināšanas - nevar būt tā, ka vienu dienu izmeklē zādzību no pagraba, rīt sadzīves slepkavību un tad pie reizes arī kāda pedofila darbības, bet, no otras puses, jāņem arī vērā kadru mainība, kas šajā gadījumā ir objektīva, jo izmeklēt šīs lietas ir psiholoģiski ārkārtīgi smags darbs, ilgi to nevar izturēt.