Jaunās valdības veidošanas process ir gādājis vielu žurnālistiem, ir bijuši kārtīgas kinodrāmas cienīgi pavērsieni, pauzes. Īsi sakot, mazliet nogurdinoši, bet aizraujoši. Galu galā valdību pēc ilgiem gadiem vadīs cita partija. Bet... Ja īsi - noskatoties Straujumas kabineta vakardienas sēdi un ņemot vērā, ka lielākā daļa ministru savu darbu turpinās, rodas sajūta, ka interesants ir bijis politiskās kaulēšanās process, savukārt pašas valdības darbā nekas daudz nemainīsies. Arī Kučinska vadībā. Jo partneri ir tādi, kādi nu tie ir, un lēmumu pieņemšanas mehānisms ir tāds, kāds ir.
Trīs piemēri.
Labklājības ministrija piekāpjas un uz pamatīgu laika strēķīti atliek kādas starptautiskas sieviešu tiesībām veltītas konvencijas ratifikācijas Latvijā tālāku virzīšanu. Jo - kāds pārsteigums! - Nacionālā apvienība (NA) lūgusi iespēju, lai tās pārraudzībā esošā (arī turpmāk) Tieslietu ministrija papēta, kas tur tajā konvencijā sarakstīts. Bet, protams! Ja nu tie «Rietumu liberāļi» sarakstījuši kaut ko latvju dzīves ziņai neatbilstošu un veselīgās vērtības graujošu! Kā smejies, ir lietas, kas nemainās, - un viena no tām ir NA interese par visu, kas saistīts ar dzimumu attiecībām.
Savukārt veselības ministrs ierasti rosās zāļu tirgus regulējuma mainīšanā. Cilvēks un viņa padotie tā ieskrējušies, ka samulst, kad Straujuma sāk uzdot precizējošus jautājumus. Nu ko var piekasīties?! Arī šo fenomenu - «caursitēju» Belēviču - nākamais premjers mantos, un vienīgā intriga ir, vai Kučinskis arī uzskatīs par vajadzīgu iedziļināties un iebilst. Jebkurā gadījumā mēs par šo kungu (ministru) vēl daudz dzirdēsim.
Visbeidzot birokrātiskais «skaistums», kas spiežas pa visām malām brīdī, kad valdībā jāapspriež kāds atbildes projekts Saeimas Sociālo un darba lietu komisijai. Runa ir par ļaudīm, kuriem pienākas atvieglojumi braukšanai sabiedriskajā transportā, tātad iedzīvotāju grupu, pret kuriem it kā vajadzētu izturēties, kā mūsdienās smalki saka, ar empātiju. Kas to deva. Sākas «apmētāšanās» ar likumu pantiem, to interpretācijām, jo galvenais taču, lai viss atbilst «burtam». Nekur nav jāsteidzas - lai juristi vēl paslīpē kādu nedēļu tekstu, jo primārs ir «papīrs». Un vēl arī institūciju savstarpējā greizsirdība un cīņa par to, kura interpretācija par komata likšanu vai nelikšanu (simboliski izsakoties) uzvarēs.
Šīs viegli īdzīgās piezīmes pat nav kritika, jo viss aprakstītais nav nekas jauns. Sājā sajūta ir par nojausmu, ka nekas arī nemainīsies. Viss ir tik prognozējami, ka rodas jautājums par jēgu Straujumas demisijai, nopietni sašķobītajām politiķu sejām TV kameru priekšā, runām par lielajiem izaicinājumiem utt. Vai nākamā premjera personība spēs kaut ko mainīt šajās ierastajās varas rotaļās? Pieļauju, ka Kučinskis to gribētu gan, tomēr vienlaikus pieļauju arī, ka daudz atkārtotā tēze par «kontinuitātes», «iestrāžu nepārtrauktības» nepieciešamību, kurā nereti ir sava loģika, šoreiz būs izstrādājusi ļaunu joku. Valdības sastāvā bija nepieciešamas būtiskākas izmaiņas.