Atšķirīgais ir tajā, ka treknāko politisko spēlētāju starpā konsolidācijas iemesls nav tas pats, kas vienkāršajiem ļaudīm un viņu paputējušajiem priekšstāvjiem valdībā, - naudas trūkums. Naudas viņiem, cik vajag, un resursu propagandai arī pietiekami. Cita lieta ir nevis finanšu, bet politiskais kapitāls. Politikā uzticības kapitāla burbulis parasti ir sākumā, un tad tas pamazām sašļūk kā tāds pēcsvētku baloniņš. Atšķirīgu iemeslu un procesu ceļā šobrīd abējādi esam līdzīgā situācijā: politikā vērojams uzticības kapitāla deficīts, bet pašu maciņā un valsts ekonomikā lielie skaitļi attiecināmi nevis uz reāli esošu naudu, bet parādiem - gan privātajā, gan sabiedriskajā sektorā. No tā tad arī konsolidācija.
Līdzīgi kā krīze ekonomikā neizbēgami kalpos dažādu lieku ekstravaganču novēršanai, tā arī politikā apvienību veidošana būtībā ir laba un normāla. Jo, godīgi sakot, nav jau nemaz tik daudzskaitlīgu iespējamo politiku jeb ilgtspējīgu alternatīvu, cik Latvijā savairojies partiju. Tāpēc partiju konsolidācijai vajadzētu nākt par labu gan partiju identitātei, gan elektorāta prāta skaidrībai.