Gatavs sadarboties
«Šobrīd galvenais bizness man tomēr ir rapšu un linsēklu izspiedu tirdzniecība lopkopības uzņēmumiem. Un šajā jomā manā reģionā drīzāk ir produkcijas deficīts nekā konkurence,» stāsta uzņēmuma Daugavmalas rapsis veidotājs Reinis. Kamēr nav pabeigta eļļas spiestuves celtniecība un saņemts pārtikas uzņēmuma sertifikāts, uzņēmējs izspiesto eļļu drīkst tirgot tikai kā paredzētu tehniskām vajadzībām - degvielai un kokapstrādei, kā arī savam patēriņam.
Tomēr tas neliedz meklēt potenciālos pircējus dažādās pārtikas izstādēs Ķīpsalas un Rāmavas izstāžu zālēs. «Par eļļu ir ieinteresējies kāds lielveikalu tīkls, viņi meklē jaunus produktus sortimenta dažādošanai. Arī pāris vietējo tirgotāju ar nepacietību gaida, kad es pabeigšu spiestuves celtniecību un nopietni palaidīšu ražošanu,» stāsta Reinis.
Runājot par konkurenci pārtikas eļļu tirgū, Reinis teic, ka drīzāk gan cenšoties ar citiem eļļas ražotājiem sadarboties: «Lai iekļūtu nopietno vairumtirgotāju interešu lokā, ir nepieciešami tādi produkcijas apjomi, kādus es viens nespētu nodrošināt. Līdz ar to esmu gājis, iepazinies un runājis ar citiem reģiona eļļas ražotājiem, jo, radot produktu līniju ar kopīgu zīmolu, varētu arī sākt domāt par eksportu.»
Piespēlē klientus
Klavieru speciālists Aivars Tomiņš savus konkurentus neesot skaitījis. Arī šeit, ņemot vērā nozares specifiku, konkurence nav liela un darba pietiek visiem. Uzņēmējs stāsta, ka drīzāk ir vērojama savstarpēja amatnieciska izpalīdzēšana, nevis plēšanās: «Ja tā paskatās, tad mēs katrs tomēr peldam savā pīļu dīķī, un brīžos, ja klients tīri fiziski atrodas pārāk tālu, bez kautrēšanās piespēlējam viņu konkurentam, kas strādā attiecīgajā reģionā. Šādi izpalīdzējis esmu gan es, gan arī izpalīdzēts man.» Par konkurenci neesot laika domāt arī klavieru restaurācijas jomā, jo darba pietiekot visu laiku, kad pabeigtas vienas klavieres, nāk nākamās. «Rindā gluži klienti vēl nestāv, tomēr dīkstāves arī nav ne mirkli,» tā Aivars.
Pa draugam ar konkurentiem sadzīvo arī metālapstrādes nozare. Pulverkrāsošanas uzņēmuma VIP Color līdzīpašnieks Andris Lazdāns stāsta, ka konkurence, protams, ir, tomēr labāk esot ar līdzīgiem uzņēmumiem draudzēties. «Mums, piemēram, ir sešmetrīga pulverkrāsošanas krāsns, savukārt citam uzņēmumam ir trīsmetrīga. Ja viņiem ir jākrāso kas tāds, kas garuma dēļ nelien iekšā pašu krāsnī, viņi zvana mums. Ja mums ir liels pasūtījums, ar kuru varam netikt galā noteiktajos termiņos, daļu pasūtījuma varam atdot viņiem. Līdzīgi ir ar strūklošanas kameru, ne katram krāsošanas uzņēmumam tāda ir, tādējādi veidojas sadarbība arī konkurences apstākļos.»
Brīvā niša
Sniega suņu entuziastes Ivetas Preisas-Imakas suņu higiēnas iestāde Tīrās ķepas Ogrē dzīvo bezkonkurences apstākļos. «Tādu pakalpojumu šeit neviens nepiedāvā. Jā, ir pāris suņu frizieres, kas mājas apstākļos cērp Jorkšīras terjerus, suņu cirpšanu piedāvā arī veterinārās klīnikas, tomēr, cik esmu runājusi ar veterināriem, tā ir tikai blakus nodarbe. Viņi pat labprāt piespēlētu šos klientus man, jo negrib ar to ķēpāties, ja paralēli gadās kādas nopietnākas ar dzīvnieku veselību saistītas lietas,» stāsta Iveta. Savukārt suņu mazgāšanu un žāvēšanu tuvākajā apkaimē vispār neviens nepiedāvā. Līdzīgi ir ar plānoto suņu rehabilitācijas centru. «Šāda pakalpojuma Latvijā nav. Patversmes piedāvā suņu viesnīcu, tomēr tur dzīvnieks sēž krātiņā, tāpat kā pārējie patversmes klienti. Es savukārt plānoju piedāvāt pilna servisa aprūpi ar izskriešanos, apmācību, mazgāšanu.»
Modes biznesa nianses
«Es īpaši apkārt neskatos, labāk tā vietā izguļos un padaru vairāk,» par konkurenci Latvijas modes biznesā saka apģērbu līnijas Moshmosh radītāja Līga Auziņa. Viņa stāsta, ka galavārds pieder klientam, - ja kaut kas viņam patīk, tad patīk, neraugoties uz to, ko piedāvā konkurenti. «Te drīzāk varētu būt runa par ideju konkurenci, jo tikko kāds dizainers izdomā jaunu tendenci, tā pēc kāda laika to ražo jau viss tirgus.» Tomēr Līga savā nišā jūtas ļoti ērti, un galvenā problēma ir apmierināt pieprasījumu, nevis dusmoties uz kādu citu ražotāju. «Nav tā, ka es ļoti sekotu tam līdzi un ka mani uztrauktu, ko dara citi. Es tomēr šeit arī neesmu gluži pirmo dienu, cenšos darīt to, kas man izdodas vislabāk, un arī cilvēkiem tas patīk,» saka Līga.
Atdzīvina tirgu
«No vienas puses, konkurenti ir visi restorāni, bistro un kafejnīcas, kas atrodas kilometra rādiusā ap mums,» stāsta restorāna īpašnieks Valters Zirdziņš. Pirms uzsākt biznesu, viņš veica konkurentu izpēti gan savām vajadzībām, gan dalībai Hipotēku bankas atbalsta programmā. Miesnieku ielā vien, kur atrodas Valtera restorāns, ir vēl trīs restorāni. «Tomēr ir arī pozitīvās iezīmes - šie restorāni atdzīvina ielu. Turklāt es tos uztveru vairāk kā kaimiņus, no kā aizņemties kādu glāzi vai paplāti, nevis konkurentus.» Valters stāsta, ka par konkurentu var uzskatīt katru, kas strādā tajā pašā rajonā vai ar to pašu filozofiju. «Tomēr vienam pašam, piemēram, mežā, būtu ļoti grūti strādāt, neraugoties uz neesošo konkurenci.»
Kristiāns Līcis galveno sāncensību redz no Ķīnas puses: «Mazo gaismas balonu segmentā viņu piedāvājums ir ļoti līdzīgs. Mēs varam labi konkurēt ar lielajiem gaismas baloniem, kur lielāka nozīme ir roku darbam un kvalitātei, nevis ražošanas jaudu diktētām cenām,» viņš skaidro. Ar parasto balonu tirgotājiem uzņēmējs meklē sadarbības iespējas. «Ir sarunas ar uzņēmumu Rīgas rēvija, lai tirgotu balonus viņu veikalos. Bet tā, ja paraugās plašāk, konkurents jau var būt jebkurš uzņēmums, kas piedāvā izklaidējošas iekārtas pasākumiem - kaut vai pirotehniku vai piepūšamās pilis.»