Tomēr ticu Baibai, kura saka - nav labāka suņa par angļu buldogu!
Eņģeļi atsūtīja
Ideja par angļu buldoga iegādi pieder Baibas meitām Annai un Dacei: «Izaugušas un aizgājušas savā dzīvē, viņas bija izdomājušas, ka man vajag suni, lai es ar to pastaigātos un nejustos viena. Galvenais bija, lai suns guļ tikpat ilgi, cik es - Pūce pēc dabas. Endžija pilnībā atbilst manām prasībām. Pirms miega izejam ārā vienos vai divos naktī, un no rīta abas saldi guļam. Turklāt atšķirībā no Pegijas Endžija nemaz nekrāc!» Abas guļat gultā, galviņas uz viena spilvena? Suņu īpašnieku saldais netikums Baibai nepiemīt: «Šajā ziņā esmu pateikusi strikti - gultā nē! Katrai dzīvai radībai ir sava sūtība un sava vieta. Endžija ir svētlaimē, kad es, pārnākusi no darba, atlaižos uz dīvāna un viņa uz brīdi var man ieritināties blakus, bet tas notiek ļoti reti!»
Baibas stāstītais ir pilnīgā pretrunā ar angļu buldogu turētāju uzskatiem par to, ka šķirne ir alerģiska, ka suņi jābaro ar speciālu (un dārgu) sabalansētu sauso barību. Baiba uzskata: «Ja suni uztversi kā normālu un gudru sabiedroto, ja neskriesi ar katru pumpu pie veterinārārsta, tad tev būs sapņu suns!» Baiba ar meitām Endžiju atveda no audzētavas Lietuvā, jo kaimiņvalstī kucēni bija divas reizes lētāki. Tīģerkrāsas kucēntiņš no metiena bija palicis pēdējais. Vārdu viņa ieguva no kāda plakāta, kurā bija attēlots angļu buldodziņš ar spārniņiem un paraksts - «Eņģelim nebija laika nolaisties uz zemes, tāpēc viņš atsūtīja mani».
Neko nemet ārā
Baiba smejas - viņai esot bezatlikumu saimniecība: «Veterinārārsts vaicāja - vai man patiktu katru dienu ēst vienu un to pašu? Endžijai nav nosliece uz alerģijām, dodiet viņai to, ko ēdat pati! Es ņēmu vērā šo padomu.»
Buldogmeitenītei vislabāk pie sirds iet Rīgas piensaimnieka pankūkas ar jebkuru pildījumu. Sunīte ik rītu brokastīs saņem pankūku un divas maizes šķēles ar pastēti.
Netiek smādēts biezpiens, kefīrs un piens, bet vakaros viņas bļodiņā tiek ielikta sausās barības porcija vai kāda graudu putra ar gaļas gardumiņiem. Baibas meitas neapēsto nemet ārā, arī Baibas kolēģe Zelta sietiņa deju skolotāja Mairita dara tāpat. Angļu buldogu īpašnieki, šo lasot, šausmās saķers galvu. Tik smalku šķirni barot ar ēdiena pārpalikumiem! Ja manā priekšā pa saules pielieto pagalmu ar Svenu un Aleksi nespriņģotu laimīgā Endžija, iespējams, es piekristu sašutušajiem. Bet Endžija ir dzīvi apliecinošs suns, kas pie veterinārārsta dodas tikai apgriezt nagus. Bērnībā viņa pārcieta veiksmīgu acu operāciju. Sune nav sterilizēta, jo Baiba negrib viņu otro reizi pakļaut vispārējai narkozei. Turklāt Endžija nav trakoti seksuāla - suņu dienas panes bez īpašiem stresiem.
Angļu lēdija
Endžija ir gudra, ātri aptver situācijas, labi jūtas jebkur, arī laukos un vasaras mājā Tūjā. Galvenais, nedrīkst aizmirst paņemt līdzi viņas paklājiņu! Kur būs tas, tur sune jutīsies kā savās mājās. Uz komandu pildīšanu Endžija gan nav īpaši naska - kā īstena angļu lēdija viņa stāvēs, skatīsies acīs un apsvērs, vai klausīt. Sune ir diezgan stūrgalvīga, ar dominējošo īpašību būt mājā galvenajai, bet, tā kā šī īpašība piemīt arī Baibai, tad Endžija aiz cieņas pret saimnieci parasti piekāpjas. Baiba ir gandrīz simtprocentīgi pārliecināta, ka Endžija nespētu nodarīt ļaunu ne cilvēkam, ne dzīvniekam, tomēr gluži vienatnē mazbērnus ar suni neatstāj, jo zēnu izdarības reizēm ir ļoti straujas. Vienu gan viņa zina droši - sunīte lieliski atšķir labu cilvēku no ļauna.
Ja nu kāds Endžijai nodara pāri, tad tā esot Baiba pati: «Es jūtos vainīga savu tuvinieku un arī savu suņu priekšā, ka nekad neesmu viņiem veltījusi tik daudz laika, kā vajadzētu un kā man gribētos. Darbs dzen darbu (Baiba ir Tautas deju ansambļa Zelta sietiņš ilggadējā vadītāja), kad tuvojas koncerti, mājās nāku vēlu. Tagad Zelta sietiņš kopā ar Dzeguzīti un deju kolektīvu Teiksmiņa veido koncertuzvedumu ar Raimonda Paula jaunajām bērnu dziesmām, kas maijā notiks Nacionālajā teātrī. Tā pagaidu nosaukums - Lidojums ar gaisa balonu. Ir piedāvājums šovasar doties uz deju festivāliem Bulgārijā un Turkmēnijā. Manā prombūtnes laikā Endžija dzīvojas pie Annas, bet, kad esmu Rīgā, tad gan viņa mani pacietīgi gaida mājās. Citreiz skatos - pulkstenis jau deviņi vakarā, un nosāp sirds, ka Endžija skumst vienatnē, bet viņa ir tiešām pacietīga meitene. Varu teikt - man ir drošības sajūta, kad Endžija ir blakus.»