«Pensionāri te jūtas gaidīti, un tas ir pats svarīgākais. Mēs negribam ierauties katrs savā kaktiņā un čīkstēt par vainām un vecumu,» saka Dobeles novada Bikstu pagasta pensionāru apvienības vadītāja pensionētā skolotāja Sarmīte Blaua.
Projektus raksta paši
«Kas cits mums rakstīs projektus? Paši rakstījām. Neviens neko tādu nekad nebija darījis, sanācām kopā, padomājām, pašpikojām, kurš ciparus atrada, kurš tekstu kopā salika. Kolektīvs darbs tas bija,» smejas viena no apvienības dibinātājām pensionētā grāmatvede Ilze Zeltiņa.
«Lielos Eiropas projektus mēs nevarētu pavilkt, esam pārāk mazi, viņiem ir pārāk lielas prasības. Bet uz mazākiem, kā Kopienu iniciatīvas fonda vai Lauku partnerības projekti, varam veiksmīgi startēt,» piebilst Zinta Bugaja, bijusī pagasta vadītāja. Pirmā nauda - 15 000 eiro - 2001. gadā saņemta no Nīderlandes karalienes Julianas fonda. Par to izremontētas telpas, kuras uz 15 gadiem par velti piešķīris toreizējais Bikstu pagasts, iegādātas mēbeles un inventārs. Tad radusies drosme startēt arī citos projektos - nopirkta automātiskā veļas mašīna, lai pensionāri, kuriem mājās nav ūdens, varētu izmazgāt veļu, digitālais fotoaparāts, trenažieri, asinsspiediena mērītājs, četrdesmit nūju komplekti. Bikstu pagasta vadība pensionārus allaž atbalstījusi. Tagad, kad pagasts iekļāvies Dobeles novadā, gan esot grūtāk dabūt līdzfinansējumu. No Swedbank saņemta dāvana - četri lietoti datori -, bet kāda pagasta ģimene uzdāvinājusi dekoderu, lai pensionāri var skatīties televizoru. Vērsušies arī ar lūgumu Lattelecom, taču atbildi nav saņēmuši.
Brauc uz teātri
Uz garā galda izvietoti ziņojumi, kas vēsta, ko jaunu pensionāru apvienības biedri tuvākajā laikā varēs redzēt vai iemācīties. Braucienam uz Dailes teātri Rīgā pierakstījušies 17 gribētāji, biļetes cena ir seši lati, uz datorkursiem oktobrī pagaidām visas vietas vakantas. Sarmīte noliek vēl vienu lapiņu, kur var pieteikties braucienam uz Dobeli. Reizi mēnesī gados vecāki cilvēki ar autobusu tiek aizvesti uz novada centru un atpakaļ, lai var iepirkties, apmeklēt ārstus. Par braucienu jāmaksā tikpat, cik par satiksmes autobusu, turklāt attālāk dzīvojošie tiek aizvesti līdz pat mājas ceļa galam, lai nav tālu jāiet no pieturas. «Bikstu pagastā dzīvojam ļoti izkliedēti, satiksmes autobuss kursē reti, tāpēc cilvēki ir pateicīgi par šo iespēju,» saka Sarmīte.
Apsveic jubilārus
Bikstu pensionāri pie šī garā galda kopā sanāk reizi mēnesī, parasti sapulcējoties 20-40 cilvēku. Iedzer kafiju, parunājas, apsveic mēneša apaļos jubilārus. Pensionētais meliorators Jānis Blaus uzņēmies fotogrāfa pienākumus - jubilārs ar visiem ziediem tiek nobildēts un uzreiz saņem izdrukātu fotogrāfiju. «Re, te bildē mūsu Modris. Viņš ar asarām acīs atzinās, ka agrāk nekad tā neesot sveikts, visādi viņam tai dzīvē gājis, bet todien laimīgs ar puķu klēpi devās mājās.»
«14. septembrī apsveiksim mūsu Ēriku 75 gadu jubilejā. Viņa pēc smagas slimības zaudējusi kāju, taču nečīkst, turas sprauni. Tā mēs te darām. Katrs atnesam padusē mazu groziņu, beigās galds lūst. Bija kartupeļu balle, ķirbju balle, foto, ziedu, rokdarbu izstādes. Ļoti interesanta dzīve!» secina Sarmīte. Reizi gadā pensionāri dodas uz balli, kur tik tiešām tiek dejots uz nebēdu, kaut arī pārsvarā jāspēlē dāmu dejas. Protams, visam ir nepieciešami kaut nelieli līdzekļi, taču palīdz vietējie zemnieki, arī viņi paši nežēlojas, ka nākas tērēt niecīgo pensiju apvienības labā. «Lauku pensionāriem ir grūti, jo visi pārsvarā ir bijušie kolhoznieki, kuriem pensijas ir mazas. Nereti arī bērniem bezdarbniekiem jāpalīdz. Pensionāram vismaz noteiktā datumā naudiņa pienāk,» saka Zinta.
Uz sienas lielajā istabā salikti uzraksti, kurus savācis un izdrukājis Jānis. «Nedomā par to, ka kļūsti vecs, tas padara vecu. Vecums nepasargā no mīlestības, bet mīlestība pasargā no vecuma. No vecuma nav jābaidās, vecums ir nevarīgs!»
Bet ko teikt tiem pensionāriem, kuri vēl baidās? «Lai tik nāk uz plača! Būs labi!» pasmejas centra dežurante Raita Baltiņa.