Nozares sapurināšana
Režisors Andrejs Žagars atklāj, ka par programmas Rīga 2014 emocionālāko notikumu viņam kļuvis Bavārijas Radio simfoniskā orķestra un diriģenta Marisa Jansona koncerts. Jaunrades procesa un vērtību radīšanas aspektā ļoti svarīga bijusi divu latviešu oriģināloperu rašanās - Kristapa Pētersona Mihails un Mihails spēlē šahu un Artura Maskata Valentīna. Režisors min arī Riharda Štrausa Rienci iestudējumu un Londonas Simfoniskā orķestra uzstāšanos diriģenta Daniela Hārdinga vadībā, kas bija «nozīmīgs devums latviešu publikai».
Savukārt Pasaules koru olimpiāde un Eiropas Kinoakadēmijas balvas pasniegšanas ceremonija nodrošinājusi rezonansi starptautiskajā arēnā. Par lielu kļūdu vai nolaidību Andrejs Žagars uzskata 1,3 miljonu eiro neizmantošanu ārvalstu reklāmas kampaņai. «Mani pārsteidza, cik ļoti daudz izdarīja Ūmeo, neliela studentu pilsēta aiz polārā loka, lai to ievērotu,» par otru šīgada Eiropas Kultūras galvaspilsētu teic režisors, kurš tās programmā izceļ Riharda Štrausa Elektras brīvdabas iestudējumu sadarbībā ar katalāņu mākslinieku grupu La Fura dels Baus. «Neparasti, drosmīgi un provokatīvi,» viņš raksturo.
Rīga 2014 bijusi piesātināta ar dažādiem notikumiem, bet ne par visiem pasākumiem cilvēki pietiekami daudz uzzinājuši - kaut kas tika nokavēts, kaut kas tika vispār palaists garām. «Man šķiet, ka šo programmu neizdevās veiksmīgi «iepakot»,» bilst Andrejs Žagars. Nokavēta tika arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas rekonstrukcija, jo Rīga palika bez vienas ekspozīcijas telpas. «Iespējams, ka mums vajadzēja vairāk koncentrēties uz lieliem notikumiem,» piedāvā Andrejs Žagars, taču, iespējams, ka finansiāli uzrušināto mazo notikumu augsnē varējis attīstīties kāds jauns talants.
2003. gadā par Eiropas Kultūras galvaspilsētu kļuva Grāca, kurā pēc svinībām palika laikmetīgās mākslas muzejs, ko vietējie nodēvēja par «draudzīgo citplanētieti». Andrejs Žagars norāda, ka Rīgas 2014 budžets nav bijis tik liels, lai domātu par līdzīgu sauso atlikumu, taču pietiekami liels («zinot, kā cilvēki cīnās par tūkstoš latiem Valsts Kultūrkapitāla fonda izsludinātajos projektu konkursos»), lai cerētu uz nemateriālu dividenžu gūšanu arī pēc Eiropas Kultūras galvaspilsētas gada. «Es domāju, ka programmai Rīga 2014 ir izdevies «sapurināt» kultūras nozari,» paskaidro režisors.
Noasa šķirsta būvēšana
Mākslas zinātniece un kuratore Inga Šteimane Eiropas Kultūras galvaspilsētas programmā Rīga 2014 izceļ vācu kolektīva Rimini Protokoll izrādi Situāciju telpas Rīgas kinostudijā, kur gada sākumā notika vēl viens ievērības cienīgs pasākums - režisora Alvja Hermaņa izrāde Tēvi. «Jaunā teātra institūts visnekautrīgāk no visiem parādīja, ka mums trūkst kultūras infrastruktūras,» saka mākslas zinātniece un piebilst, ka pēc šīgada situācija nav mainījusies ne par mata tiesu. Izstāžu vidū viņa piemin sen gaidīto ekspozīciju Vija Celmiņa. Dubultā realitāte un Stūra mājas apdzīvošanu.
Eiropas Kultūras galvaspilsētas gads no citiem atšķīries ar ļoti lielu notikumu daudzumu, kas nenoliedzami ir patīkams fakts. «Uz visiem pasākumiem nemaz nevarēja paspēt: kaut kas tamlīdzīgs bija vērojams astoņdesmitajos gados, taču vēlāk nekad,» atmiņās dalās Inga Šteimane. Savukārt programmas Rīga 2014 piedāvājumu saturiskajā ziņā mākslas zinātniece un kuratore salīdzina ar bagātīgi klātu svētku galdu, uz kura ir salikti dažnedažādi ēdieni - kotletes, karbonādes un gaļas veltnīši -, kuri visi garšo nedaudz līdzīgi un no kuriem liela daļa jau ir baudīta iepriekšējos gados.
«Rīga bija savā līmenī, bet tas nav Eiropas līmenis,» uzskata Inga Šteimane, jo mums nav izdevies pārkāpt pāri savai vēlmei visu darīt pašiem. Mēs neiespringstam uz sadarbības veidošanu ar ārvalstu partneriem, lai arī mums pašiem trūkst iestrādņu un šobrīd nav pa spēkam vērienīgu starptautisku pasākumu noorganizēšana. «Mēs nevaram būvēt Noasa šķirstu,» akcentē mākslas zinātniece. Viņa atzīst, ka vēl aizvien izjūt nožēlu par to, ka mēs neatvēzējāmies uz Rīgu atvest Eiropas laikmetīgās mākslas biennāli Manifesta: «Visi tiktu ierauti kopējā darbībā un gūtu desmit gados mērāmu pieredzi.»
Inga Šteimane norāda, ka vienošanās ir mūsu klupšanas akmens arī lokālā līmenī. «Mums nepatīk vienoties (tāds temperaments), taču par spīti tam centrā tiek likta vienošanās, kura notiek nekvalitatīvi jeb, kā skaisti pateica Jānis Domburs, amats pavairo gudrību,» saka mākslas zinātniece, līdz ar to šis jautājums netiek pienācīgi apspriests: ko tas nozīmē, kā tam ir jāizskatās. Turklāt vēl vienu neizmantotu iespēju Inga Šteimane saskata apstāklī, ka nodibinājums Rīga 2014 nav bijis integrēts Rīgas domes struktūrā un darbojies kā valsts valstī, tādēļ netika izmantota iespēja gūt papildus zināšanas tiem cilvēkiem, kuri strādā Izglītības, kultūras un sporta departamentā.
Piederības sajūta
«Visu laiku kaut kas notiek,» Eiropas Kultūras galvaspilsētas gadu raksturo arhitekts Toms Kokins, kurš iesaistījies vairākos projektos un Rīgu 2014 vērtē caur to skatupunktu. Viņš izceļ Labas vietas talku Sarkandaugavā, kad kopā ar apkārtnes iedzīvotājiem tika labiekārtots Alekša skvērs; instalāciju Mierīgi! Miera ielā un izrādi 100% Rīga VEF Kultūras pilī, kuru nosauc kā vienu no kulminācijas brīžiem: «Tas bija ļoti simbolisks notikums, kas iemiesoja galveno Rīga 2014 ideju, ka programmas uzmanības centrā ir nevis izrādīšanās uz āru, bet gan fokusēšanās uz vietējiem cilvēkiem.»
Toms Kokins šo orientēšanos uz iekšpusi uzskata par Eiropas Kultūras galvaspilsētas gada lielāko plusu. «Man bija trūcis tieši šīs dimensijas, ka mēs apzināmies sevi kā pilsētas iedzīvotājus un mudinām kaimiņus sveicināties savā starpā,» atklāj arhitekts. Viņš stāsta, ka programma Rīga 2014 ir kalpojusi kā labs impulss pilsētas apkaimju cilvēkiem mobilizēties un kultivēt šo piederības sajūtu. «Vēsturiski mēs esam raduši dzīvot iekšējā trimdā un neasociēt sevi ar plašāku kopumu,» uzskata Toms Kokins, taču šī gada pieredze rāda, ka daudziem ir bijusi vēlme iesaistīties, bet nav radusies iespēja.
Par dažādu Rīgas apkaimju publiskajā telpā realizētajiem projektiem arhitekts norāda, ka tā ir bijusi ļoti vērtīga un paliekoša pieredze. «Ir radīts precedents, ka mainīt pilsētvidi var citādi nekā ierasts, kad viss tiek diktēts «no augšas», bieži vien palaižot garām būtiskas nianses, par kurām vietēji zina visvairāk,» teic Toms Kokins, kurš domā, ka šāda iedzīvotāju līdzdalība veicina atbildības sajūtu par savu telpu. Dokumentētā informācija tiks nodota Rīgas domes Pilsētas attīstības departamentam, kas varētu paņemt labāko no šīs pieredzes un integrēt nākamajos projektos.
Atbildot uz jautājumu, ko būtu varējis darīt citādi Rīgas 2014 kontekstā, Toms Kokins vērš uzmanību uz finanšu līdzekļu sadali, proti, mazākam skaitam projektu iedot vairāk naudas, nevis otrādi, kā tas bijis šajā gadījumā. «Nereti varēja redzēt, ka ir labas idejas, kuras cilvēki ir gatavi realizēt, bet viņi saņem tikai pusi no kārotā budžeta, un līdz ar to cieš izpildījuma kvalitāte,» novērojumos dalās arhitekts, taču viņš akcentē, ka tādi projekti kā Sarkandaugavā un Miera ielā bez Eiropas Kultūras galvaspilsētas programmas atbalsta vispār nebūtu iespējami vai arī būtu ļoti grūti īstenojami.