Aizpagājušā valdība pieņēma lēmumu atbalstīt šo kopējo Eiropas Savienības (ES) politiku. Mērķis ir panākt laika ietvarā līdz 2030. gadam izmešu samazinājumu visā Eiropā vismaz par 40%, salīdzinot ar 1990. gada līmeni. Metodika visa ir pieņemta, šobrīd Eiropas Komisija (EK) veic nepieciešamos aprēķinus. Sākotnēji bija domāts, ka lēmums tiktu pieņemts Eiropadomē marta vidū, tomēr šobrīd izskatās, ka tas notiks vasarā. Ja runājam tieši par Latvijas valdību, tad, manuprāt, mums nekādu iekšēju pretrunu nav - neviens neapstrīd to, ka Latvijas ekonomikai ir jānodrošina attīstības iespējas. Jautājums ir par to, kā atrast līdzsvaru. Jo stingri ietekmētas tiek trīs nozares - lauksaimniecība, tāpat transports (pirmkārt, jau autotransports), kā arī enerģētika. Un ir tomēr jāņem vērā Latvijas specifiskais ģeogrāfiskais novietojums, kas ietekmē, piemēram, mūsu tranzītu.
Jautāšu vēlreiz. Es no Kučinska teiktā sapratu, ka, viņaprāt, prasības izmešu samazināšanā Latvijas ekonomikai ir pārāk skarbas.
Te tomēr vajag abstrahēties. Sāksim ar to, ka Latvija, ja par atskaites punktu ņem 1990. gadu, jau ir samazinājusi emisiju apjomus par vairāk nekā 50%. Līdz ar to, no vienas puses, mēs varam teikt: kāpēc mums vēl kaut kas ir jāsamazina? Izdariet paši kaut pusi no tā! Nu tāds fons. No otras puses, ekonomikas struktūra Latvijā ir drastiski mainījusies, daudzi uzņēmumi, kas savulaik te balstīja PSRS militāri rūpniecisko kompleksu, ir beiguši darbību, un kopš 2005. gada nekāda būtiska samazinājuma šajā ziņā Latvijā nav bijis. Tas var dot argumentus, ja tā var teikt, pretējai pusei. Saprotat? Jebkurā gadījumā, manuprāt, situāciju nevajag dramatizēt. Ir mainījušās tehnoloģijas, parādījušās jaunas iespējas. Bet es saprotu arī pretreakciju mūsu pusē. Mums ir sākušies pozitīvi izaugsmes procesi - jā, arī pateicoties ES finansējumam Latvijas lauksaimniecībā, kokrūpniecībā, arī tādās sfērās kā kūdras ieguve, un ir bažas, ka var rasties klupšanas akmeņi. Es jums nevaru izklāstīt pozīcijas detaļas, jo tā nav publiskojama informācija, bet varētu to noformulēt tā... Redzat, agrāk zemes - ar to saprot gan aramzemi un pļavas, gan mitrājus un meža zemi - izmantošanas veids mums deva tādu kā manevra telpu emisiju samazināšanā. Nu vairs šīs elastības īsti nav. Jo, piemēram, lauksaimniecībā tiek atgrieztas lielas zemes teritorijas, kas no tautsaimniecības viedokļa savukārt ir labi. Saprotat?
Respektīvi, Eiropa vēlas, lai mūsu lauksaimniecība un kokrūpniecība samazina t. s. ekoloģisko nospiedumu?
Jā. Bet tad svarīgi saprast, ka tā nav tikai mums unikāla situācija. Šajā ziņā mums ir sabiedrotie, jo, iedomājaties, piemēram, lielos ganāmpulkus Īrijā, viņiem arī ir iemesls bažīties. Un te es gribētu atgriezties pie jūsu jautājuma par Kučinska kunga pausto - jo es lasīju jūsu rakstu Dienā nākamajā dienā pēc konkrētās valdības sēdes. Premjers jautājumu par Latvijas nacionālo pozīciju aicināja atlikt tāpēc, lai ministriem būtu vienota nostāja. Lai nav tā, ka ekonomikas ministrs Eiropā saka vienu, es citu un zemkopības ministrs vēl kaut ko citu.
Tas, ka ministriem jāvienojas par kopīgu pozīciju, būtu saprotami, bet, vērojot valdības sēdes, esmu pamanījis, ka Zemkopības ministrija (ZM) un ar to saistītās institūcijas ne sevišķi ieklausās vides aizsardzības nevalstiskajās organizācijās. Jums pašam vēl vienā no pēdējām Straujumas kabineta sēdēm sanāca saķeršanās ar Dūklava kungu.
Bet es arī varu tikai apstiprināt to, ka ar vides aizsardzību pārstāvošajām organizācijām ir jārunā. Es, protams, varu saprast zināmu nervozitāti valsts institūciju pusē, jo nav noslēpums, ka ar ES fondu apguvi tūļāties nedrīkst, savukārt nevalstiskajām organizācijām temps var būt cits, tās grib vēl diskutēt utt. Īsi sakot, es nedomāju, ka problēma ir kaut kāda arogance no ZM puses, - iemesls ir, ja tā var teikt, dialoga organizēšanas metodika.
Kučinska valdības deklarācija vēsta, ka jābūt zemes resursu, zemes dzīļu auditam.
Ar šo jautājumu mēs ļoti nopietni strādājam jau vairāku gadu garumā. Šajā virzienā gatavs sākt darbu arī Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs (LVĢMC), ir bijusi virkne starptautisku diskusiju, piemēram, ar Kanādas un Somijas speciālistiem. Ministru kabineta komitejā pirmajā, ja tā var teikt, piegājienā ir skatīta zemes dzīļu izmantošanas koncepcija, kas izstrādāta četros variantos. Lai saprastu, kādēļ jautājums ir sarežģīts, atgādināšu, ka Latvijā regulējums vēsturiski veidojies tā, ka zemes dzīles var piederēt arī zemes īpašniekam. Un ir ļoti grūti salāgot zemes īpašnieka un sabiedrības kopumā tiesības. Tādēļ ir piedāvāti četri varianti.
Kad intervēju Kučinski neilgi pirms viņa apstiprināšanas premjera amatā, no viņa kā Saeimas ilgtspējīgas attīstības komisijas vadītāja es sapratu, ka runa ir arī par to, ka valstij patiesībā nav lielas nojausmas, kas notiek ar zemes resursiem, kas mums, vienkāršoti izsakoties, ir.
Nu, redzat - ja runa ir par jūras dzīlēm, kur privātīpašuma tiesību nav, ir iespēja veikt pētījumus. Savukārt, ja runa ir par privātiem zemes «gabaliem»... Vai atceraties ilgās diskusijas, kad dažas kompānijas Kurzemē gribēja veikt izpētes urbumus, lai novērtētu iespējamos naftas apjomus? Bija ilgi kompromisa meklējumi par to, kā šādi urbumi saskaņojami ar kaimiņu zemes gabalu īpašniekiem, ar kuriem utt.
Respektīvi, primāri ir vispār sakārtot īpašuma tiesību jautājumus?
Var tā teikt. Lai būtu skaidri spēles noteikumi, to skaitā par situācijām, kad tiek skartas kāda privātīpašnieka intereses, - kurš viņam kompensē, ko utt. Piemēram, es jums neļauju netālu no mana īpašuma ierīkot karjeru, lai gan tam ir ekonomiska jēga, jo karjers sabojātu man skatu uz saulrietu. Ir jāpiemin vēl virziens, kurā jāstrādā, ja runājam par dzīļu tēmu. Šobrīd ar dažiem jautājumiem nodarbojas jau minētais LVĢMC, ar dažiem - Valsts vides dienests, un mēs noteikti paskatīsimies, vai tur kādas funkcijas nedublējas. Un lai nav tā, ka cilvēkiem, kuri grib nodarboties ar, piemēram, karjeru izstrādi, jāstaigā pa vairākām iestādēm.
Tātad šī tēma ir ierakstīta valdības deklarācijā, bet kad, jūsuprāt, šī dzīļu izmantošanas koncepcija tiks pieņemta?
Tas atkarīgs no tā, kad premjers liks dienaskārtībā. Kā jau minēju, Ministru kabineta komitejā vienreiz tā ir skatīta, par to ir ļoti daudzi dažādu nozaru asociāciju komentāri, kas arī saprotams - gan tēma sarežģīta, gan dažiem, kā saka, ekspektāciju līmenis ļoti augsts.
Cer atrast dimantus?
Vismaz (smejas).
Deklarācijā ir apņemšanās gādāt, lai pašvaldībām ir «jauni instrumenti» investīciju piesaistei. Kas tad pašvaldībām to traucē darīt arī tagad?
Tātad, strādājot pie deklarācijas, viens no uzstādījumiem bija veicināt to, lai uzņēmēji dodas uz reģioniem, investē tur. Un lai arī pašvaldības no savas puses būtu pretimnākošas. Lai mēs neredzētu tādus gadījumus, kādi savulaik bijuši... Un premjeram diskutējot par šiem jautājumiem ar pašvaldībām, jo īpaši ar Reģionālo attīstības centru apvienību...
Tāda arī ir?
Jā. Pašvaldības mums ir kārtīgi noslāņojušās. Ir Lielo pilsētu asociācija, ir tātad šī divdesmit viena reģionālā attīstības centra apvienība, tad mums ir Pierīgas pašvaldību organizācija, vēl ir Latvijas Pašvaldību savienība. Atgriežoties pie deklarācijas - tātad parādījās jautājums, ko pašvaldība juridiski drīkst darīt, lai veicinātu uzņēmējdarbību savā teritorijā. Par šo būs nopietnas diskusijas, jo, ja runā, piemēram, par pašvaldību tiesībām piedalīties uzņēmējdarbībā, savulaik pret to bijuši gan Konkurences padomes, gan Valsts kontroles iebildumi. Īsi sakot, ir jāvienojas un jāprecizē, ko pašvaldības šajā jomā drīkst darīt, lai vēlāk tām nav jāsaskaras ar pārmetumiem.
Citiem vārdiem sakot, runa ir ne tik daudz par kādiem jauniem instrumentiem, cik to, lai pašvaldība, ja tai izdevies ieinteresēt kādu investoru, var pārvarēt to, ko angliski sauc par «nimbismu» - not in my backyard, latviski sakot: «jā, bet tikai ne man blakus».
Tā var teikt. Jo šādi gadījumi ir bijuši un joprojām ir. Tomēr jāsaka, ka runa ir ne tikai par šādām situācijām. Instruments ir, piemēram, Latgales speciālās ekonomiskās zonas likums, kas Saeimā pieņemts pirmajā lasījumā. Tātad Latgalē ik novadā būs noteikts zināms teritorijas apjoms, kurā darbojoties uzņēmējs varēs saņemt nodokļu atlaides. Praksē zonas projektu īstenos Latgales plānošanas reģiona Attīstības padome, kurā ir pārstāvētas Latgales pašvaldības.
Eiropas Savienība neiebildīs? Atceraties, bija rīvēšanās par jau esošo brīvo ekonomisko zonu (piemēram, Liepājas) regulējuma termiņiem.
Taisnība, bet Latgales speciālās ekonomiskās zonas gadījumā mēs esam rūpīgi skatījušies, kas notiek citās dalībvalstīs, piemēram, Polijā, un, mūsuprāt, mūsu argumenti vajadzības gadījumā būs pārliecinoši.
Vai, veidojot šādas atbalsta formas reģioniem, mēs paturam prātā arī to, ka Latvija Briseles acīs vairs nav mazais bēdubrālis, kuram «pienākas»?
Protams. Es domāju, kā saka, darba kārtība mainīsies, un t. s. Junkera plāns šajā ziņā ir skaidrs signāls: nekas automātiski «nepienākas», nāciet un paši pierādiet, ka mākat. Taisiet biznesa plānus, mēs Eiropas Investīciju bankā tos izvērtēsim. Un par šo jauno domāšanas veidu liecina ne tikai Junkera plāns. Arī iezīmētie atbalsta mehānismi klimata politikā.
VARAM specifika ir tā, ka jums vismaz teorētiski savs sakāmais ir par ļoti daudziem jautājumiem. Sākot no skolu tīkla reģionos, beidzot ar informācijas tehnoloģijām publiskajā sektorā. Līdz ar to - ko jums praktiski nozīmē premjera uzstādījums par «horizontālo sadarbību»? Ka jūs vairāk aicina uz dažādām apspriedēm?
Viens piemērs šai «horizontālajai sadarbībai» ir jau minētā klimata politika, kad kopīgu nostāju izstrādā visas ministrijas, kuras šī politika skar, - VARAM, Satiksmes, Zemkopības, Ekonomikas ministrija. Tas, protams, dzīvi vieglāku nepadara, bet kādas ir alternatīvas? Protams, vienmēr var uzrakstīt atzinumu: «šis jautājums nav mūsu kompetencē». Tomēr tad arī nekas uz priekšu nekustas.