Šefpavāri iziet pļavās un dodas mežā

Inita Dāniele, Latvijas Dabas muzeja mikoloģe jeb sēņu eksperte, iesaka ņemt grozu un doties uz sēņu valstību izlūkos ne tikai rudenī, bet jau šobrīd pavasarī, lai galdā celtu pirmās pavasara sēnes, neaizmirstot par piesardzību gan sēņu atlasīšanā, gan pagatavošanā.

Agrā pavasarī - lāčpurni, bisītes, ķēvpupi. Nereti lāčpurnus un bisītes mēdz jaukt vienu ar otru, bet noteikti jācenšas tās atpazīt, jo bisītes ir samērā indīgas, ja tās neapstrādā pareizi. Lāčpurnus, kam ierasti cepurītes ir ovālas, iegarenas, koniskas, bet apakšējā mala vienmēr saaugusi ar kātiņu, jāmeklē lapu koku mežos, arī dārzos, bieži vien sēnes atrodamas pat pilsētās. Lāčpurnus pēc salasīšanas un uzmanīgas noskalošanas var uzreiz cept bez vārīšanas un likt galdā. Savukārt bisītes noteikti vispirms ilgi vai divreiz jāvāra (turklāt neelpojot tvaikus, jo tajos ir indīgas vielas), tad var apcept un likt galdā. Vēl bisītes var arī lietot uzturā kaltētā veidā, jo tā no šīm sēnēm izgaro toksiskās vielas. Ķēvpupi, kas vizuāli atgādina pirkstā uzvilktu uzpirksteni, arī tāpat ievācami agrā pavasarī un pēc vārīšanas tālāk jau cepot ceļami galdā.

Vēlā pavasarī - auzenes. Šīs gaišās krāsas sēnes, nereti ar sausumā saplaisājušu virsmu un spēcīgi izteiktu miltu vai gurķu smaržu un maigu garšu, ko var uzreiz pēc pārnešanas mājās cept, likt zupā vai marinēt, meklējamas vēlāk maijā un jūnijā lapu koku mežos, arī pilsētu parkos, piemēram, Mežaparkā. Bieži vien aug, veidojot t. s. raganu apļus.

Atceries! Lai arī pavasara sēnes aizvien vairāk sastopamas pilsētu parkos, vērtīgāka un tīrāka sēne būs, ja dosities to meklējumos uz mežu vai ievāksiet savā dārzā, ja tas atrodas nomaļākā vietā bez pilsētas klātbūtnes.