Astotais marts patiesībā ir ļoti interesanta diena. Ir cilvēki, kuriem tā savdabīgi palīdz pašidentifikācijas paušanā. «Es tos komunistu svētkus nesvinu...» Lasi: 8. martu Latvijā svin - paši saprotat - kas. Ziedu dāvināšana (vai nedāvināšana) iegūst teju vai attieksmes pret vēsturi žesta jēgu. Smieklīgi. Tikpat jancīgs ir arguments, ka pietiek ar Mātes dienu, jo tas vedina domāt, ka sievietes kā indivīda dzīves jēgu izsmeļ tas, vai viņa ir māte vai nav. Apburoša ir arī tēze, ka «es savu sievieti varu iepriecināt jebkurā citā dienā, tam nav nepieciešams konkrēts datums», - pilnīgi nepārbaudāms apgalvojums, jo tikai tā paudējs un viņa partnere zina, vai viņš tiešām tā rīkojas. Tomēr, lai nu būtu. Nav svētki, nav.
Tomēr, cik esmu ievērojis, konkrētajā datumā Rietumos varbūt tiešām nav vērojama vīriešu dzimuma humanoīdu mulsa klaiņošana ziedu veikalos, tomēr ir publikācijas, kas veltītas sieviešu stāvoklim mūsdienu sabiedrībā. To skaitā Rietumu. Teiksiet: oi, tikai nevajag atkal sākt runāt par vienlīdzību, tā ir pilnīgi izpūsta tēma? Protams, ir diezgan ērti norādīt, ka ārpus nosacītajiem Rietumiem sieviešu situācija ir krietni sarežģīta. Tā vispār ir burvīga metode: kaut ko attaisnot, norādot, ka citur ir vēl sliktāk.
Man subjektīvi liekas, ka tēmas sarunai ir. Piemēram, tā, ka pēdējo gadu versijā par «konservatīvismu» Rietumos «tradicionālo vērtību» aizstāvji pamanās visu salikt kopā - bēgļus, multikulturālismu, feminismu, narkotiku legalizāciju utt. Šādai konstrukcijai nostiprinoties, veidojas situācija, ka sievietēm labāk ir savas pretenzijas neafišēt, jo pretējā gadījumā viņas var nonākt vispār ne savā, tā teikt, kaujas laukā. Tāpat tēma ir masu kultūras kultivētais sievietes tēls. Ir ļoti ērti piesaukt iespēju vienlīdzību, atalgojuma līdzvērtīgumu u. c. ekonomiskas kategorijas, kurās patiešām sasniegts daudz, vienlaikus ignorējot regulāro spiedienu, kas saka: sievietei ir jābūt seksuāli pievilcīgai, vienlaikus veiksmīgai darbā, labai mammai, un vēl, un vēl. Ja kāds no šiem komponentiem «izkrīt», nav labi. Tad sieviete ir vai nu «karjeriste», vai «bārbija», vai sazin vēl kas (nepārvaldu šo leksiku). Tagad iedomāsimies tādu pašu «buķeti» kā normu vīriešu gadījumā. Domāju, ka vairums no mums, vīriešiem, saviebtos - nevar taču vīrieti vērtēt pēc izskata, kas tad tās par muļķībām! Un ne jau nauda visu nosaka dzīvē, vai ne? Labi, bet kādēļ tad mēs - jo īpaši ar izcili debilu reklāmu starpniecību - šo modeli kultivējam attiecībā uz saviem līdzcilvēkiem - sievietēm?
Rezumējot: mēs varam neatzīmēt 8. martu kā svētkus, tomēr jautājums par to, cik cieņpilni mēs izturamies pret sievietēm, ir pietiekami aktuāls.