Tagad mizā vārītas cūkpupas pasniedz glaunās restorācijās. Kā eksotisku nacionālo ēdienu.
It kā sīkums, bet mīlestība un maigums, ko vecāmāte ielika vārdā «kukniņa», pārmantojās arī mazbērnos. Kukniņā taču tapa pārtika mūsu saimes barotājām - gotiņām, cūkām, aitām, vistām un kādam gailēnam ar'. Kuhņa ir sava veida ģimenes labklājības svētvieta. Tāpēc es jau kopš bērnības ienīstu nevērīgu attieksmi pret ēdienu un komēdijas, kurās varoņi ļoti «smieklīgi» mētā tortes, man patiesi derdzas. Ēdiens ir jāciena, pat ja tas domāts sivēniem. Kad izlasīju faktu - pasaulē lieltirgotavas ceturto daļu kulinārijas izsviež atkritumos, aiz niknuma nolaidās rokas. Vai Latvijā trūkst bada cietēju, kam tos «lietošanas termiņa» pārkāpējus aizvest?
Bet ir arī saulaini sīkumi. Tieši šādi ar gastronomiju saistīti sīkumi un attieksmes nianses ir tie īstie iemesli, kādēļ vienai saimniecei/pavāram zupa sanāk «vienkārši zupa», bet citam - zupa «ar rozīnīti». Nu, kaut vai tas zināmais sīkums, ka ikviena (gaļas) zupa iegūs garšas pašu pilnību, ja brīdī, kad tiek izslēgta uguns, precīzi uz desmit minūtēm ieliesit zupas šķidrumā ēdamkaroti ļoti labas olīveļļas un cieši aizvērsiet katla vāku. Izrādās, šī «sīkuma» pamatā ir itāļu atklājums - olīveļļas brīnumainā spēja izvilkt aromātu un garšas esenci no jebkura ēdiena. Itālijā olīveļļu joprojām arī izmanto tautas medicīnā. Jo olīveļļa velk!
Manā bērnībā olīvu eļļas nebija. Toties bija sakasnīši! Paprasiet mūslaiku bērnam, kas varētu būt šis vārdiņš? Pat tie, kas cep parodijas par mājas maizi Krupps vai Miele maizes cepamajos automātos, nezina, kas ir sakasnītis.
Jo maizei vajadzīga koka abra. Abrai - rudzu/kviešu milti, dažādi ieraugi (katrai sētai savs noslēpums), laiks un pamatīgs fizisks darbs - sūrā mīcīšana veido maizes dvēseli! Bet sakasnītis - tas bērniem klaipiņš jeb lauku rausis. Viss, kas palicis abras dibenā, tiek ar koka šķipelīti rūpīgi savākts - sakasīts - un veidots apaļš kukulītis ar paslēptu oliņu viducī. To šauj maizes krāsns mutē pašu pēdējo un pašā priekšā - jo maziņš taču. Bet nav nekā garšīgāka par šo maizes bērniņu. Ja nu vienīgi atmiņas, šie sadzīviskie sīkumi, kas dzīvei piešķir garšu un mūžam - jēgu.