rūtis ledus ziedos
sen tik sen bij rudens
ledus kristāliņiem acīs
iemieg homo lūdens
sapņu upes vižņos
nomods gauži ļūdens
sirds kā metamkauliņš
noņirb vēl zem ūdens
No krājuma Ziedi zaudētājiem!. Izdevniecība Atēna, 1999.
Mīl mani Dievs
Vai dzīrojot pie gariem galdiem smeju
Vai tuksnesī no sausām akām smeļu
Vai ubagos ar liektu galvu eju
Mīl mani Dievs gar bezdibeņiem vadot
Ir mana sirds jau simtreiz pušu lauzta
Es apsēstais ko karstas liesmas šausta
Kas bij man pils tas tagad vērties graustā
Mīl mani Dievs gar bezdibeņiem vadot
Es trimdinieks kas svešās malās maldās
Es kraupains suns kas druskas vāc zem galda
Es ēzelis ko slapjos salmos gulda
Mīl mani Dievs gar bezdibeņiem vadot
Vai pāri reiz šiem augstiem kalniem tikšu
Vai nogājies pie Tevis nenotikšu
Vai galvu pats uz bendes bluķa likšu
Mīl mani Dievs gar bezdibeņiem vadot
Tu asinis uz zariem ērkšķu krūmam
Tu asaras uz vaigiem mūkam drūmam
Viss kas man dots to devis esi Tu man
Kas mani mīl gar bezdibeņiem vadot
Ja Viņa nav tad viss vien pīšļu sauja
Un pasaule kā aklu suņu gauja
Viņš vienīgais, kas notur klinti kraujā
Kas mani mīl gar bezdibeņiem vadot
Sirds spogulis ko spodrināt arvienu
Lai redzēt var vien tikai Tevi vienu
Lai daudzināt es spētu katru dienu
Mīl mani Dievs gar bezdibeņiem vadot
Es ceļinieks kam kājas Rīgā autas
Es nebeidzu pēc Tevis visur jautāt
Un atbilde man viena visās tautās
Mīl mani Dievs gar bezdibeņiem vadot
No krājuma Mīl mani Dievs: visādu gadu dzeja. Rīga, Preses nams, 2000, 102. lpp.
***
dubļi meli un rebes
žilbi autiņi švīkst
tantuks pirmskara drēbēs
pēc bezmaksas zupas nīkst
pietiks nepietiks pietiks
kazi būs jāēd rīt
gaŗām iet patriots Pietuks
un pēkšņi ar sirdstrieku krīt.
***
Dabas koncertzālei tapuši darbi
Pasaka par Ūdens Dvēseli
Tālu, tālu, vēl tālāk par apvārsni, tur, kur visi ūdeņi, meži un pļavas beidzas, bet sākas nebeidzami smilšu klajumi, pašā Lielā Tuksneša viducī dzīvoja kāds ķēniņš vārdā Sahārs un pārvaldīja savu ķēniņvalsti Oāsiju. Lai gan visapkārt tūkstošiem jūdžu tālumā vēji putināja vien neauglīgas smiltis, Oāsijas ķēniņvalstī visa kā bija gana.
Ķēniņvalsts Oāsijas iedzīvotāji sen vairs nedomāja par tuksneša laukiem, un neviens nezināja, vai tie kaut kur vispār beidzas, ja beidzas. Galvenais, ka viņu karaļvalstī visa bija papilnam - akas pilnas ar spirdzinošu ūdeni, ezeriņi pilni ar zivīm, ap ezeriņiem upju krastos zaļoja dažādi koki un pļaviņās ganījās apmierināti lopiņi.
Bet te pēkšņi tuksneša ļaunajiem dēmoniem džinnijiem briesmīgi sāka krist uz nerviem, ka oāsiešiem klājas tik labi un viņi ir pagalam pašapmierināti. Tie nosprieda, ka Oāsija ir jāizdeldē no zemesvirsus.
Un džinniji nolēma, ka visļaunāk oāsiešiem klāsies, ja viņiem atņems ūdeni. Džinniji pārģērbās par tirgotājiem un ieradās Oāsijā pie ķēniņa Sahāra. Džinnijiem bija pulka naudas, jo viņi prata burties ar melnās maģijas palīdzību. Tie piedāvājās Sahāram tikt pie vēl lielākām bagātībām.
Džinniji deva oāsiešiem daudz naudas, lai upju un ezeru krastos saceltu visvisādus monstrozus kombinātus - naftas pārstrādei un dažādu ķimikāliju ražošanai. Bet naudu attīrīšanas iekārtām nedeva.
Sākumā oāsieši dzīvoja vēl pārticīgāk nekā iepriekš, bet tad sāka manīt, ka ezeros zivju kļūst mazāk un zāle sāk izkalt. Pat ūdens akās kļuva arvien negaršīgāks. Tas kļuva dzīvībai bīstams un daži oāsieši jau sāka mocīties ar dažādām neizskaidrojamām ligām.
Oāsieši nu devās pie sava viedākā zintnieka, lai tas dotu padomu. Un zintnieks tad teica šādus vārdus...
...Eh, jūs muļķi, jūs aiz savas alkatības esat pazaudējuši ūdens dvēseli. Ūdens atdzīvosies, kad būs atgriezusies Ūdens Dvēsele. Sāciet strādāt pie attīrīšanas iekārtu rasējumiem, ieviesiet zivju kvotas, necērtiet kokus kur un kā pagadās. Un nepaies ne simt gadu, kad ūdens dvēsele būs atgriezusies. Kā? Iesaucās, mēs taču prasījām dvēseli, bet tu mums liec rasēt un nezin ko vēl.
Paši vainīgi, ka nebijāt savulaik tālredzīgi. Varbūt jums pašiem dvēselēs par daudz netīrumu. Ejiet tagad un ķerieties pie ikdienas darbiem. Un ķēniņš Sahārs gluži vai pavēlēja saviem pavalstniekiem darīt kā zintnieks bij licis. Un Sahārs kā pašu pirmo darbu lika nodibināt Dabas aizsardzības ministriju.
Un notika brīnums - jau pēc pāris paaudzēm (tas bija Sahāra mazdēla Bahāra laikos) koki kuploja kuplāk, putni dziedāja līksmāk un upēs un ezeros dzīvoja visas Dieva radībiņas, kurām tur jādzīvo. Oāsijā bija atgriezusies Ūdens Dvēsele.
Čunčiņš
Melna čūska,
Zaļa dzilna
Caur akmeni diegu vilka
Es izvilku puišam prātu pamatiņu galiņiem
Melna dzilna kledzināja
Taj' zaļajā birzītē
Tā nebija melna dzilna tā bija sīva dēlu māte!
Ej, sanāciet lauku putni, meža putni viesībās
Dzeņam alus,
Dzilnai medus,
Strazdam sūrs brandaviņš!
***
sēdēju parkā uz sola
jumti saulrietā mērcās
koki vēl stāvēja kaili
kokgalos vārnas ķērca
sēdēju parkā uz sola
skatījos stumstam gaisam
turpu kur šurpu pret mani
slīdēja atziņa baisa
kuru viens nelaiķis dzejnieks
pauda man gadu mijā:
pēcnāve ir mokas un ciešanas
ģeometriskā progresijā
sēdēju parkā uz sola
pārmetis kāju pār kāju
raibas kā lieldienu olas
garām meitenes ripinājās
No krājuma Sēdēju parkā uz sola. Rīga, Preses nams, 1994, 33. lpp.
***
Tās rindas
tās rindas
kuras es pametu
tavā krāsnī
bija vismīļākās
tās rindas
kuras es ierakstīju
skurstenī bija visdebešķīgākās
tās rindas
kuras es ieminu
jūrmalas smiltīs
bija
manas vismūžīgākās
tās rindiņas, kuras man izkrita no prāta
bija paliekošākas
nekā šīs
tās rindas
kuru vairs nebūs
un neviens nepierādīs
vai maz bija
No krājuma Sirdī melnajam putnam lizda. Dzeja 1991-1992. Izdevniecība Solvita, Rīga, 1995, 76. lpp.
***
es atkal savā zemē esmu trimdā
bet nomierina vīgriezes un vējš
un vakaros ar liru atnāk Pindars
un līdz pat ausmai odas kaļot sēž
lai puse grieķiem tiek bet otra puse persiem
tā nospriežam līdz ienāk Helderlīns
un mūsos noraugās kā dzejas nokausējies vērsis
kam sprandā šķēpu simts bet kausā vīns
un saka: Pindaru es tomēr spēšu
bet tevi mīļais nepaspēšu
es laikam iztulkot
un tā nu atkal viens es sēžu
un papīrlapas sniegpārsliņās plēšu
līdz Rīga iedīcas kā asinskārīgs ods