Madarai ir grūti izturēt psiholoģisko spiedienu?
Nevienam nav viegli, it sevišķi, kad tuvojas tik atbildīgi starti, jo no sportista jau gaida labu rezultātu un augstu vietu. Tad arī visi grib kaut ko uzrakstīt un galva griežas uz riņķi.
Ja nenāk klajā ar skaļiem saukļiem, piemēram, «tagad vai nekad», no bumeranga efekta nevajadzētu baidīties. Ir, protams, arī bokss ar savu specifiku, kad pretinieki viens otru mēdz iebaidīt.
Tas jau ir šovs. Mums nekāda šova nav. Šķēpmešanā ir jāiet un savs darbs jāpadara. Sākumā ir trīs iespējas. Ja tām tiek pāri, tad ir trīs un vēl trīs. Nav laika īpaši izpausties.
Šķēpmešanā vairāk nekā citos sporta veidos ir jābūt skaidrai galvai?
Jebkurā sporta veidā galvai ir jābūt gatavai visu izpildīt bez aizķeršanās. Tam nav nozīmes - tā ir šautriņu vai šķēpu mešana.
Ilgajā trenera praksē gan jau esi nonācis pie atziņas, ko pirms mačiem darīt, lai galva būtu skaidra. Gan jau arī šai ziņā ir sagatavota recepte Madarai?
Vispirms jau starti Dimanta līgā viņai palīdz psiholoģiski sagatavoties atbildīgiem mačiem. Nopietna konkurence vienmēr ir vērtīga, lai gan katras sacensības kaut ko dod pieredzes iegūšanai. Var jau visu izrunāt, bet tikai praksē ir iespēja iegūt vajadzīgās iemaņas, ko un kā darīt stresa situācijās, - kā nekrist panikā un kā sapurināties, kad tas ir nepieciešams.
Iepriekšējā vakarā būtu vērtīgi pilnībā atslēgties no šķēpmešanas vai arī tomēr noder pārrunas par tehniskām niansēm?
Tas ir tas pats, kas iet uz darbu. Tu jau nevari pilnībā visu nolikt maliņā. Jebkurā gadījumā ik pa laikam domas novirzīsies tajā virzienā. Un tas ir tikai normāli. Cita lieta, ka nedrīkst par to visu pārlieku iespringt. Nedrīkst sevi noslogot ar domu, ka par katru cenu ir jāsasniedz konkrēts rezultāts vai konkrēta vieta.
Ja nākamajā dienā ir eksāmens vai cits svarīgs notikums, iepriekšējā naktī miegs būs trauslāks. Psiholoģiski Madara ir stabila?
Te jau ir runa par pārliecību. Ja esi pārliecināts par sevi, tad arī viss būs okei. Ja ir kaut nelielas bažas, arī galvā raisīsies visādas domas un miegs būs trauslāks. Mums ir pieredze, ka lielajos mačos īsti nav veicies. Es gan neteiktu, ka tās bija psiholoģiska rakstura problēmas. Pagājušajā pasaules čempionātā ar labu rezultātu trūka tikai trīs centimetru iekļūšanai finālsacensībās. Jā, 2013. gadā pasaules čempionātā Maskavā Madara neprata to vienu stundu no iesildīšanās līdz startēšanai stadionā sevi noturēt vajadzīgajos rāmjos. Tagad ir iekrāta pieredze un tādām lietām nevajadzētu atkārtoties. No otras puses, rezultāti norāda, ka vajadzētu būt kaut kam labam. Būsim atklāti - visi gaida medaļu. Arī es to gribu, un arī pati Madara grib medaļu, bet sportā taču visādi var gadīties.
No kādas pozīcijas Madarai būtu labāk braukt uz Rio - kā pasaules ranga līderei vai kā savu potenciālu pilnībā nerealizējušai, piemēram, sestajam numuram?
Es teikšu, ka pilnīgi vienalga. Ja esi līderis, tad jā - visi uz tevi skatīsies kā uz pirmo numuru, bet tas neatstās negatīvu iespaidu, ja būs iegūta stabilitāte. Svarīgi arī, vai pašai ir sajūta, ka palikusi rezervīte. Runājot ar Madaru, viņa atzīst, ka pārliecība sāk rasties, ka viņa tiešām var. Dimanta līgas pēdējo maču sērija (65,06 metri; 64,01; x; 59,96; 65,68; 64,61) vienkārši bija lieliska. Tagad gan dzirdami arī izteikumi, vai neesot par ātru sasniegts tik labs rezultāts. Bet ko nozīmē par ātru? Nebija jau tie metieni pati pilnība, un fantastiska forma vēl nav sasniegta.
Sprādzienam līdzīgu efektu Madara radīja 2009. gadā, kad Eiropas U23 čempionātā Kauņā uzvarēja ar jaunu Latvijas rekordu 64,51 metrs. Turpinājumā ilgu laiku neizdevās šo rezultātu pārspēt...
Četrus gadus bija metieni pāri sešdesmit metriem, taču rekorda atzīmi neizdevās sasniegt. Nu labi - toreiz 64,51 metrs viņai nokrita kā aklai vistai grauds, turpretī tagad uzrādītie rezultāti ir loģiski sasniegti. Jāturpina tikai strādāt, lai nostiprinātos tajā līmenī un lai rezultātu vēl uzlabotu.
Nākamgad Madarai būs trīsdesmit...
Jā, viņai šķēpmešanai tagad ir īstais vecums. Neesmu padziļināti pētījis, bet agrīnā vecumā labus rezultātus sasniegušajiem ir bijis pagrūti ilgāku laiku noturēties augstākajā līmenī. Mēs esam ļoti pakāpeniski gājuši uz priekšu, vispirms jau fiziskajā sagatavotībā.
Tas bija apzināts solis - pamatskolā atturēt viņu no šķēpmešanas, jo jau desmit gadu vecumā Madara sacensībās Rojā uzrādīja savam vecumam ļoti labu rezultātu, taču nopietni trenēties sāka tikai devītajā klasē?
Nopietni trenēties viņa sāka tikai desmitajā klasē.
Vēl jo vairāk - kāpēc līdz tam bija mūzikas skola?
Mūsu ģimenē visi bērni apmeklēja mūzikas skolu (Madarai ir vecākās māsas Eva un Baiba - M. Z.), jo brīvais laiks kaut kā bija jāaizpilda. Madara jau spēlēja arī basketbolu un volejbolu, taču nopietnāk trenēties varēja sākt tikai pēc mūzikas skolas beigšanas, jo līdz tam brīvais laiks bija aizpildīts.
Tagad var secināt, ka tas bija pareizs solis. Ja pamatskolā būtu nopietni treniņi, varbūt ātri vien pazustu gribēšana un Madara nesasniegtu savu pašreizējo līmeni?
Pirmos divus gadus viņa trenējās, bet ne pārāk nopietni. Šķēpmešanā nopietni treniņi ir pēdējos desmit gadus kopš augstskolas laika perioda. Sporta spēles un nodarbošanos ar kaut ko skolā es nesaucu par trenēšanos. Man, piemēram, nepatīk, ka bērni pirmajā klasē vai vēl agrāk jau kārtīgi spārda bumbas. Tā var kājas ātri sabeigt. Nu labi, tagad bumbas ir citādas nekā mūsu laikā, bet vienalga - es nezinu, vai tas ir labi. Manuprāt, trenēšanās vārda tiešajā nozīmē jau ir nopietns darbs. Man ļoti nepatīk arī piemērotais formulējums «sporta stundas». Tas ir galīgi aplami. Ir fiziskās audzināšanas stundas. Nevajag jaukt kopā fiziskās aktivitātes ar sportu.
Kad pats saprati, ka Madara būs šķēpmetēja? Mamma Agnese to esot teikusi tūlīt pēc dzemdībām, kad redzējusi, ka meita ir dūšīga?
Jā, tā arī bija. Madara piedzima liela, ar platiem pleciem. Kad man pie loga rādīja meitu, sieva tā arī teica, ka būs šķēpmetēja. Es par to tikai smējos. Kad sacensībās Rojā viņa meta šķēpu, es redzēju, ka dotības ir, bet tobrīd prātā pat nebija tādas domas, ka viņa nākotnē varētu startēt augstā līmenī. Tas arī netīšām sanāca, ka Madara Rojā meta šķēpu. Mūsu klubs tur aizvadīja treniņnometni, bijām kopā aizbraukuši, jo vecākā meita kaut ko darīja un meta šķēpu, un iedevām Madarai pamēģināt. Metrus vairs neatceros, bet viņas vecumam tas bija ļoti tālu.
Trenerim laikam tā ir arī liela veiksme, ja grupā gadās tīrradnis, ar kuru izdodas sasniegt augstāko līmeni. Kad sāki trenera gaitas Talsos, grupiņā bija Mārcis Štrobinders, kurš laboja Latvijas rekordu un iekļuva PSRS izlasē?
Bez veiksmes nevienā jomā tālu netiksi! Ir treneri, kuriem pa visu laiku tā arī neatnāk neviens patiešām talantīgs audzēknis. Protams, man paveicās, ka jau pašā sākumā bija Mārcis. Man arī paveicās, ka skolojos pie ļoti labiem pedagogiem. Es nevaru nepieminēt Valentīnu Mazzālīti un savus Murjāņu trenerus. Toreizējā Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūtā (tagadējā LSPA - M. Z.) strādāja pasniedzēju sastāvs, kādu vēlētos redzēt jebkura pasaules sporta augstskola! Imants Liepiņš, Jānis Lanka, Valentīns Mazzālītis bija augstākā līmeņa speciālisti, kuri prata visu izskaidrot un arī ieinteresēt. Ja es nebūtu nokļuvis LVFKI, tagad strādātu mežā. Būtu aizgājis mācīties Lauksaimniecības akadēmijā uz mežiniekiem.
Ar ko tās paaudzes pasniedzēji bija īpaši?
Viņi bija personības ar milzīgu pieredzi. Viņi iemācīja tādas lietas, ko nevar izskaidrot speciālists, kurš praksē to nekad nav darījis. Var apgūt teoriju un aizstāvēt zinātniskos grādus, bet tas nekad neaizstās praksē iegūtās zināšanas. Pavisam citas iespējas man pavērās, kad Mārcis iekļuva PSRS izlasē. Tad es redzēju, kas īsti notiek un kā cilvēki strādā. Tā man bija otra augstskola.
Noteikti redzēji arī tā laika skarbo realitāti, jo astoņdesmitajos gados izplatīta bija aizliegto vielu lietošana vieglatlētikas augstākajā līmenī.
Jā, tā arī bija, bet pārsvarā skāra smago artilēriju - lodes grūšanu, diska un vesera mešanu. Mums šķēpmešanā tomēr ir sava specifika. Kontroles gan bija regulāras arī tajā laikā.
Mešanas tehnika ir būtiski mainījusies?
Pamati jau ir saglabājušies. Es tajā laikā mācījos kopā ar Mārci. Viņš auga kā sportists, es - kā treneris. Tagad es daudz ko daru citādi, nekā to darīju tajā laikā un nekā pirms desmit vai pieciem gadiem. Padomju laikā man bija labi kontakti, tāpēc ieguvu kinogrammas, kurās bija iemūžināti 24 kadri sekundē. Tagad jau iespējas ir gandrīz neierobežotas. Ko tikai nevar atrast internetā! Gandrīz visu - kā mest un kā trenēties. Spēj tikai izvēlēties piemērotāko. Es vairāk balstos uz savām sajūtām.
Madara trenējas kopā ar Sintu Ozoliņu. Trīs sportistes vienā treniņu grupiņā jau būtu par daudz?
Ir lietas, ko var darīt kopā. Tehniskais darbs gan ir jāveic atsevišķi. Kad viena beidz mešanas treniņu, otra tikai sāk, jo neizbēgami sākas savstarpējā konkurence. Tiklīdz viena sasniedz konkrētu rezultātu, tā otra cenšas to pārspēt. Tad jau vairs nav doma par to, kā tehniski pareizi mest, bet kā tikai aizmest tālāk.
Esi arī Latvijas Šķēpmetēju kluba prezidents. Rīkojat nometnes jaunajiem metējiem. Izņemot Murjāņus, ir vēl vietas, kurās viņiem piedāvāt trenēties?
Nav jau īsti. Daži brauc uz Rīgu, bet tuvākajā nākotnē Rīgā būs nopietnas problēmas, ja Daugavas stadionā sāksies remontdarbi un manēžas vairs nebūs. Daudz jau mums nevajag. Ja pāris talantu katru gadu atrodam, ir labi. Tad arī cenšamies viņiem kaut kur piemeklēt vietu. Svarīgākais, lai būtu dotības. Bez tām šķēpmešanā ir grūti kaut ko lielu izdarīt.