O. Rode ir fiziķis, strādājis arī tradicionālajās vispārizglītojošajās skolās, tādēļ atzīst, ka zina, ko skolotājam nozīmē realizēt visas noteiktās prasības, lai nezaudētu darbu. Viņaprāt, arī bērni dzīvo nepārtrauktā stresā, kas ir gan apzināts, gan neapzināts, jo, nenoskaidrojot viņa intereses, bērns bieži rīkojas pretēji savai iekšējai dziņai, neviens nepalīdz noskaidrot, kādas ir viņa patiesās spējas, vēlmes, tās nepamana, tāpēc 90% skolēnu nevēlas mācīties.
Kad viesojamies Drustu tautskolā, tur ieplānota matemātikas diena, darbnīcā norit aušana un paredzēts laiks arī domāšanai jeb aplītim. Mums nav jāgaida stundas beigas, ikdienā šeit neatskan zvans, bet ir vienošanās, ka, piemēram, ap pulksten 12 būs pārtraukums. Dažāda vecuma puiši un meitenes sasēduši solos un risina matemātikas uzdevumus. O. Rode skaidro, ka tiek uzdots nedēļas apjoms, kurš jāpaveic, ja bijušas problēmas, tās atrisina un saņem jaunu uzdevumu nākamajai nedēļai. Uzdoto pilda klasē vai mājās. Viens no pirmklasniekiem ap jauno gadu visu programmu jau būs apguvis, jo daudz ko «izgrauzis cauri» jau vasarā, viņš ķersies pie nākamās pakāpes.
Mācību procesā tiek izmantotas Izglītības ministrijā apstiprinātas dažādas grāmatas. Tā kā skolā katrs bērns ierodas ar savu zināšanu līmeni, paejot aptuveni mēnesis, līdz kopīgi ar skolotājiem (skolā strādā 10 skolotāji, ieskaitot amatu mācītājus) saprot, kas vēl ir jāatkārto, no kādas grāmatas jāpamācās, vai arī jāizvēlas grūtākas pakāpes mācību līdzeklis.
Divpadsmitgadīgais Kurts uz šejieni pārnācis no Rīgas, kur klasē bijis labākais matemātiķis. Tagad viņš pats sev uzdod darbus, arī citiem, kas kontroldarbā pierādījuši, ka vielu zina, skolotājs dod iespēju izvēlēties apjomu, kuru paveikt uz priekšu. Kā uzsver O. Rode, tā pakāpeniski tiek iemācīts strādāt patstāvīgi, skolā neeksistē klases, bet programmas, te ir saime, kur viens par otru rūpējas, tādā veidā notiek arī socializācija, veidojas cits savstarpējo attiecību klimats. Skolēni viens otram pārbauda mājasdarbus, uzdod nākamos uzdevumus. Drustos mācās 23 skolēni, oktobrī atklāta arī filiāle Ikšķilē, kur mācības uzsāks 14 pirmklasnieki.
Zināšanas, nevis atzīmes
Nauris mums rāda savu rokdarbu. Tā ir skaista, košās krāsās austa spilvendrāna. Skolotājs uzslavē, ka septiņgadīgais zēns ir arī labs matemātiķis. «Panākumus vienā vietā velk līdzi panākumi citā, rodas prieks darīt,» skaidro direktors, un visi skolotāji cenšas bērnus par katru veikumu uzslavēt. Drustu skolā atzīmes neliek, bet izvēlas citādu formu, kā atklāt zināšanu līmeni. Slikta atzīme nogremdējot pašapziņu, jānoskaidro, kas nav saprasts, jātiek tam pāri, jo svarīgākais ir zināšanas, nevis atzīme. «Esam akreditēta izglītības iestāde, tajā katlā iekšā, tāpat notiek semestra, gada un valsts centralizētās pārbaudes darbi un atskaitē atzīmes parādās, bet zinību apguves gaitā vērtēšana ir katra skolotāja ziņā,» stāsta direktors. Licence skolai izdota 1995.gadā, un šajos gados bijuši seši 9. klases absolventi.
Viņš neatzīst skolēnu olimpiādes, kur sevi parādīt var, piemēram, tikai labākie matemātiķi, bet citiem bērniem liegts gūt prieku par savām zināšanām un nenovērtēts paliek bērns, kurš spēj radīt brīnumus ar rokām. Pārsvarā parastajās skolās šīs prasmes netiek ne atklātas, ne attīstītas. Drustos ir šādas iespējas, jo meistaru vadībā var veidot no māla, koka, nodarboties ar metāla apstrādi, aust, zīmēt un gleznot. Vēl paspēts piedalīties Kultūrkapitāla fonda projektos un iegādāti instrumenti un materiāli. Palīdz fakts, ka arī tautskolā nauda seko skolēnam.
Pirmdienās skolā ir aplītis. Tas nozīmē - visi sēž aplītī un pārrunā, kā kuram gājis, kādi bijuši piedzīvojumi, emocijās dalās arī skolotāji. Kopā vienojas par dienas kārtību. Kā saimei pienākas - viens par otru interesējas, lai zinātu, kas kuram rūp, par ko ir prieks.
Indivīds kā vērtība
12 gadu vecā Unda Tiltiņa ceļu uz skolu pirms gada atradusi pati. Pirms tam mācījusies Jūrmalas Pumpuru vidusskolā. «Man nepatīk, ka publiskajās skolās strādā ar kolektīvu, bet nepievērš uzmanību mums kā individualitātēm,» saka meitene. Undas mamma šobrīd dzīvo un strādā Skotijā, meitai uzticoties, tādēļ ļāvusi izdarīt šādu izvēli. Undai esot būtiski, ka Drustos skolotāji ir domubiedri, ar kuriem var izrunāt lietas, kas interesē. Šeit mācās vēl četri rīdzinieki, kuru vecāki palikuši Rīgā, tādēļ bērni dzīvo tuvākās apkārtnes ģimenēs. Ivans tā apgūst arī latviešu valodu.
Kristīne un Ronalds Šnēbahi izvēlējās no Rīgas pārcelties uz Drustiem, lai arī Ronalds ikdienā vēl turpina braukt uz darbu galvaspilsētā. Viņiem ir trīs bērni - bez Kurta arī Skārleta, kurai četri gadi, bet Retam drīz būs divi gadiņi. «Lēmums no Rīgas pārcelties uz šejieni saistīts gan ar skolu, gan ar vēlmi būt tuvāk dabai. Te ir svaigs gaiss un cilvēkiem svarīgākas citas vērtības,» stāsta Kristīne. Rīgā Kurts mācījies V. Zālīša skolā. Kristīne atzīst, ka skola ir laba, Kurts bijis sekmīgs, bet materiālās vērtības nomākušas citas. «Bērnu vidū vērtību kritērijs ir mobilo tālruņu jaunākie modeļi un nebūtiskas ir garīgās īpašības, kultivējas materiālisms,» secina Kristīne.
No internetā izlasītās informācijas par Drustu skolu galvenais piesaistījis, ka šeit pret bērniem ir individuāla pieeja. Sapratusi, ka te iemāca būt patstāvīgam. Kristīne atceras, ka pašai, izglītojoties padomju sistēmā, jebkura iniciatīva tika apspiesta, radītas bailes ko pateikt.
Ronalds Šnēbahs uzsver, ka tas bijis un joprojām ir arī ļoti nopietns un ilgstošs darbs ar sevi, lai izšķirtos par ģimenes dzīvesvietas maiņu un atrastu labāko, kam uzticēt bērnu skološanu, kur mācību vide un process būtu vistuvāk dabiskai bērna būtībai ar svarīgākajiem kultūras elementiem: Dieva esamība, mīlestība, ģimene u. c. Viņaprāt, galvenās atšķirības starp tautskolu un tradicionālo vispārizglītojošo skolu ir, ka šeit bērnam tiek dota iespēja sevī atraisīt vēlmi un tieksmi pēc zināšanām. Svarīgi arī, ka ņem vērā katra skolēna mācīšanās «ātrumu» - apguves tempu, t. i., ja kāds no mācību priekšmetiem padodas viegli, tad sestajā klasē jau var paspēt apgūt pat astotās klases vielu vai pretēji - mācās ilgāk.
Traukus mazgā paši
Daiga Ķeirāne ar sešgadīgo meitiņu šeit ir jau vairāk nekā gadu. Suģestējusi gan vieta, gan citādas izglītības apguves iespēja. Harita pirms tam gadu apmeklējusi Valdorfa bērnudārzu Rīgā. Šobrīd jaunā sieviete Drustu skolā gan strādā reiz apgūtajā pavāres profesijā, gan māca mājturību un arī pasniedz jogu. «Manuprāt, šajā skolā joga pat nav nepieciešama, bērni ir brīvi paši par sevi, man pat brīvība jāmācās no viņiem, jo te valda ļoti jauka atmosfēra un miers,» stāsta Daiga. Šeit stundu garumu plāno paši, kad uzsnidzis pirmais sniegs, ievērojusi, ka Ojārs stundā palicis viens, jo visi izskrējuši pikoties.
Daiga stāsta, ka skolēnus radina pie kārtības - paši nomazgā savus traukus, ir dežuranti, kam jāslauka telpas, nedēļas nogalēs ir lielā uzkopšana, jo skolā apkopējas nav. Iemācās parūpēties par sevi. Ka bērniem ir vēlme mācīties, varot apliecināt, jo pašas meita sākusi raudāt, kad uzzinājusi, ka sekos vasaras brīvlaiks. Katrs savā līmenī, bet stundās piedalās visi, un mazākie jau pirmajā klasē var klausīties par vēsturi un ģeogrāfiju, sākt apgūt valodas.