Šogad pirmo gadu atsevišķas darba burtnīcas, piemēram, svešvalodās un sociālajās zinībās, tiek pirktas par valsts līdzekļiem, tomēr pārējās darba burtnīcas pēc vienošanās ir jāpērk pašvaldībai, skolai vai vecākiem. Tomēr atsevišķos gadījumos, ja no burtnīcām skola nevēlas atteikties, risinājums ir to kopēšana. Šogad uzmanības lokā nonākuši daži mācību līdzekļu saraksti, kur pie konkrētām darba burtnīcām rakstīts «Kopēs skola», arī sarunās ar Dienu skolu vadība nejauši ieminas par aizliegto praksi. Arī apgāda Zvaigzne ABC valdes priekšsēdētāja Vija Kilbloka Dienai norādīja, ka ir pārliecināta, ka šāda prakse pastāv. Viņa paskaidroja, ka tas rada gan materiālos, gan morālos zaudējumus darba autoram, kurš nereti arī pats ir skolotājs. Rezultātā viens kolēģis aplaupa otru kolēģi, piebilda V. Kilbloka. Viņa norādīja, ka, kopējot darba burtnīcas, būtībā tiek izkropļots autora darbs. Piemēram, kopijā nav redzamas attēlu krāsas, pirms kopēšanas darbs tiek graizīts un līmēts, un tādējādi zūd darba jēga. Šajā gadījumā netiek ņemts vērā fakts, ka autora darbu nedrīkst pārveidot bez viņa atļaujas. «Skolā bērniem ir jāiemāca, kas ir tiesiska un kas ir prettiesiska rīcība. No vienas puses, skolā bērniem stāsta, ka likums ir, bet principā paši to neievēro,» sacīja V. Kilbloka. Savukārt apgāda Lielvārds valdes priekšsēdētājs Aivars Gribusts atzīmēja, ka skolām kopēšana izmaksā dārgāk nekā poligrāfiski pavairotas darba burtnīcas. Viņš paskaidroja, ka nereti pie kopēšanas izmaksām nepieskaita ieguldīto darbu un laiku. Pēc viņa domām, šo laiku, ko skolotājs pavada, kopējot darba burtnīcas, labāk būtu pavadīt ar skolēniem.
Izmantojot šādu metodi, pedagogiem un skolas vadībai ir jārēķinās, ka var iestāties civiltiesiskā vai administratīvā atbildība. Ja pārkāpums ir smags un nodarīts liels kaitējums darba autoram, var iestāties pat kriminālatbildība, Dienai skaidroja zvērināta advokāte Inese Kalnāja-Zelča. Līdz ar to naudas sods fiziskajām personām var būt no 200 līdz 500 latiem, bet juridiskām personām - pat līdz 5000 latiem. Jārēķinās, ka, iespējams, autoram būs jāatlīdzina arī morālais kaitējums. Bet, ja par pārkāpumu iestājusies kriminālatbildība, sods var būt arī brīvības atņemšana. Šajā gadījumā skolotājam, kurš kopē materiālus, ir jāņem vērā, ka sods tiks piemērots tieši viņam kā privātpersonai. «Diez vai jebkuram izglītības iestādes darbiniekam būtu jāapdraud sava dzīve un savi ienākumi. Tā ir valsts atbildība - nodrošināt bezmaksas izglītību,» piebilda I. Kalnāja-Zelča.
V. Kilbloka gan pastāstīja, ka izdevniecībām ar Izglītības un zinātnes ministriju ir vienota izpratne, ka pedagogi ir jāizglīto. Kā iespējamo risinājumu V. Kilbloka piedāvā skolām slēgt licences līgumus, lai varētu kopēt šos darbus legāli. Savukārt A. Gribusts atzīmēja, ka visā pasaulē skolotāji kopē materiālus, lai mācību procesu padarītu interesantāku. Līdz ar to tā ir cīņa ar vējdzirnavām. Tomēr, pēc viņa domām, ja veiksmīgi turpināsies iesāktā prakse un valsts nodrošinās mācību līdzekļus, problēmas varētu mazināties.