Vispirms nošķirsim to, kas notiek politiskajā vidē, un to, ko dara domnīcas. Domnīcas rada idejas, izspēlē dažādus scenārijus, interpretē tos, un, patiesi, «tas viss jau ir bijis». Piemēram, ja mēs paveramies uz labākajām bēgļu tēmai veltītajām grāmatām, redzam zināmu cikliskumu: ik lielāks konflikts nozīmē, ka domnīcas signalizē par iespējamām bēgļu plūsmām. Bet paralēli notiek politiskais process, un tā ir Eiropas Savienības vienlaicīgi laime un nelaime - no vienas puses ir iespēja kaut ko darīt kopīgi, bet, kad nonāk līdz lemšanai, virsroku ņem dalībvalstu nacionālās intereses. Beigās mēs iegūstam kaut ko līdzīgu slaloma līknei - no viena galējā punkta uz otru. Vairāk vienota Eiropa, fragmentēta Eiropa, un rezultātā ir vidējā temperatūra slimnīcā, kad no vienas puses Briseles ierēdniecība ir priecīga, jo lēmums ir pieņemts, savukārt dalībvalstis ir priecīgas, ka tās var vainot Briseli par to, ka to viedokļi tā līdz galam nav ņemti vērā, tomēr var atgriezties mājās ar triumfu.
Tas viss ir krietni sarežģītāk, tomēr, ja atļaujamies vienkāršošanu, tad var teikt, ka Eiropas Savienībā ir politiskā procesa nesakritības problēma. Atšķirīgi ir vēlēšanu termiņi dalībvalstīs, tad vēl citā laika rāmī tiek veidota Eiropas Komisija. Rezultātā mums nekad nebūs tāda «bilde», ka dalībvalstīs politiskā mozaīka sabūvējas tieši tāda, kāda ir dienas kārtība Eiropas Savienības institūcijās. Un rezultātā notiek šī nemitīgā savstarpējā plēšanās.
Savukārt ar domnīcām ir tā, ka... Redzat, šo struktūru izkārtojums ASV ir vairāk vai mazāk skaidrs. Tās lielā mērā apkalpo šos divus lielos politiskos spēkus, un attiecīgi ir reāla mijiedarbība. Mums ir, piemēram, Ronalds Asmuss, kas vienā savas karjeras posmā ir RAND domnīcā un citā - Valsts departamentā. Eiropas Savienībā tā tas nedarbojas - domnīcas veidojas pēc visdažādākajiem principiem. Protams, kaut kāda sasaiste ar partijām iezīmējas - piemēram, Adenauera fonds ar vācu kristīgajiem demokrātiem, Eberta fonds ar vācu sociāldemokrātiem, tomēr kopumā domnīcu Eiropā ir ārkārtīgi daudz, un, tas varbūt skanēs neglīti, bet lielā mērā tās pēta to, par ko tām maksā. Līdz ar to tas, kas pašiem domnīcu ekspertiem liekas aktuāls, var nesakrist ar to, kam tobrīd iespējams piesaistīt naudu.
Es arī negribētu piekrist, ka nebija neviena, kurš savlaicīgi nebūtu prognozējis, piemēram, Putina uzvedību. Ja mēs skatāmies uz Austrumeiropu, tad šī reģiona domnīcās vienmēr ir pastāvējis scenārijs, ka Putins no šaha spēlētāja pārvēršas par pokera spēlētāju. Jautājums, vai šis viedoklis tālāk transformējas politiskajā viedoklī. Savukārt politiķiem ir tendence nepatīkamo «paslaucīt zem tepiķa» - bet varbūt tas nenotiks...
Un tomēr, cik metodoloģiski pareizi Rietumi rīkojas? Vai nav tā, ka mēs, mēģinot risināt, piemēram, problēmas Tuvējos Austrumos, instrumentu izvēlē rīkojamies eiropocentriski? Mēs piedāvājam diplomātiju, «apaļos galdus», jo mums tas liekas racionāli situācijā, kur runa ir par reliģisku novirzienu sadursmi, kur šajā sadursmē tieši iesaistītajiem ir pavisam cita motivācija un izpratne par lietu kārtību?
Protams, Eiropas politiķi nav gatavi risināt, ja tā var teikt, civilizāciju sadursmes jautājumus. Tas vispār nav politikas jautājums. Vēl jo vairāk brīdī, kad ugunskurs jau deg pilnās liesmās. Kopumā es redzu vairākus posmus tajā, kā Rietumi ir skatījušies uz šo tematiku. Es atgādināšu, ko daudzi analītiķi teica vēl pirms NATO paplašināšanas, šī gadsimta pašā sākumā. Tēze bija, ka valstīm nav pietiekoši daudz resursu aizsardzībai, attiecīgi ir jāievieš t. s. starptautiskā darba dalīšana. Un tolaik viens no piedāvājumiem, kas tīri labi patika ASV, bet nepatika Eiropai, bija tāds, ka vajadzētu izveidot tādu sadarbības modeli, kurā Eiropas Savienība funkcionētu kā aktīvs diplomātiskā, vidutāja, arī finanšu atbalsta sniedzējs, savukārt NATO vairāk uzņemtos militārās misijas - brīžos, kad, piemēram, konflikts sāk skart civiliedzīvotājus. Diemžēl tolaik Eiropas Savienība pati ļoti gribēja kļūt par globālu spēlētāju un iedomājās, ka pati varēs veikt gan šo militāro komponenti, gan vienlaicīgi būs tik pievilcīga un pārliecinoša, ka pietiks ar diplomātiju.
Savukārt tagad kļuvis skaidrs, jo īpaši paskatoties uz to, kas notiek Tuvējos Austrumos, ka ar «apaļiem galdiem» maz ko var izdarīt. Lai gan ar militāriem līdzekļiem vien arī maz ko var izdarīt. Līdz ar to politiskajā telpā arvien vairāk runā par atgriešanos pie šīs darba dalīšanas, kurā instrumenti tiktu kombinēti. Tomēr tas nav tik viegli, jo pēdējo gadu laikā pieredzētā, mediju atspoguļotā vardarbība - turklāt fonā vēl lielā mērā ir karš Irākā - cilvēku prātus Rietumos ir tik ļoti ietekmējusi, ka politiķiem ir grūti pieņemt lēmumus. Te ir atšķirība ar mūsu austrumu kaimiņu, kur elitei nav jāieklausās, ko ļaudis runā.
Ir vēl citi faktori. Es pieļauju, ka daudzi Rietumos klusu sirdī vēlētos, lai Amerikā šobrīd būtu spēcīgāks līderis. Proti, Obamas prezidentūras pirmajā termiņā varēja saprast akcentu maiņu uz iekšpolitiku - Buša ārpolitiskā «mantojuma» traumatiskā ietekme, reālās ekonomiskās problēmas utt. Savukārt otrajā termiņā... faktiski Obama tā arī neatgriezās starptautiskās politikas līdera statusā. Un tā ir problēma. Eiropa vienmēr ir paļāvusies uz ASV līderību starptautiskajā arēnā, pašā Eiropā starptautiska līmeņa spēlētāji nav izauguši. Jā, Merkele ir ļoti ietekmīga, bet vairāk ekonomikas un finanšu, nevis tādā klasiskā politikas jomā. Turklāt viņa to, iespējams, nemaz nevēlas dažādu Vācijas ārpolitikas īpatnību dēļ. Līdz ar to var teikt, ka mēs Rietumos šobrīd esam bez līderības.