Latvijā par antīko «nauda nesmird» tēmu tagad var runāt drusku citā, morāliskā aspektā (jo, cik man zināms, mūsu teātros naudu par atejas apmeklējumu vēl neprasa). Vai mākslas cilvēku līdzdalība politikā smird?
Ir tikai likumsakarīgi, ka kultūrā visos laikos darbojušies aktīvi cilvēki, līdz ar to jautājums, vai māksliniekam un kultūras menedžerim var (drīkst?) būt savi politiskie uzskati, ir pat muļķīgs. Politiskos uzskatus mākslinieki var paust simtiem dažādos veidos - ar satīrisku plakātu, ar kvēlu runu… Pat ar klusumu. Bijušas situācijas, kad mākslinieku un t.s. radošās inteliģences klusēšana arī spējusi radīt sprādziena efektu, piemēram, neparakstot kolektīvās apsūdzības politiski aktīvajam PSRS akadēmiķim Saharovam, kad viņu Gorbačova (jā, jā, perestroikas līdera) režīms vispirms apklusināja Kremļa Kongresu zālē, atslēdzot mikrofonu, bet pēcāk nosūtīja politiskajā trimdā uz Gorkiju.
Latvijas problēma ir tā, ka pārmantots turpinās ļaunākais padomju laiku domāšanas recidīvs - joprojām ar politisku aktivitāti tiek jaukta mākslinieku, radošo profesiju pārstāvju piederība vai tuvināšanās valdošam politiskam spēkam, no kura iespējams izdiņģēt kādu taustāmu labumu. Politiskā elite to uzskata par normu - ja esi «vajadzīgajā» partijā, būs jums gan sporta halle, gan teātrim - telpas bez īres maksas Kongresu namā. Un tas nekas, ka ar sportu ciemā nodarbojas pusotrs cilvēks vai «elitārais teātris» lāgā neatbilst profesionāla valsts teātra kritērijiem. Observatorijas gadījumā trupa ir trīs skoloti aktieri, pārējie ir pašdarbnieki vai pielasīti no citiem teātriem, turklāt Poļiščukas privātteātris ir kliedzošs arī kā nesaimnieciskuma paraugs, jo tik bezjēdzīgi izšķiedis Kultūras ministrijas dotētos 600 000 latus - tur taču jaunu teātri varēja uzcelt, nevis vienu piecdesmitvietīgu pagrabu saremontēt un trīs gados tikai astoņas (!) izrādes iestudēt, lai galu galā uz pustumsā slīkstošajām pagraba trepēm izkaltu pateicības vārdus Helēnai Demakovai! Vai šī ir tā draudzības forma, kuru viņa mīļi apraksta PLL mājaslapā? Man šķiet, ka prātīgāk tomēr būtu vienreiz beigt jaukt jēdzienus - politiski aktīvs cilvēks un partejisks roklaiža.
Nupat ir brīdis, kad vēl var Latvijā zelošo politiskās korupcijas situāciju pēc dramaturģijas kritērijiem novest līdz galējībai - līdz absurdam, līdz farsam. Tā kā aktieri jau ir pieraduši bieži mainīt tēlus, jautri būtu, ja mūsu teātru darba kolektīvi tikpat kolektīvi sastātos tajā partijā, kas attiecīgā brīdī ir pie varas. Kā vara mainās - visi teātri maina partejisko piederību. Tas būtu labs un pamācošs teātris. Un pavisam ne elitārs - tauta būtu sajūsmā, jo tauta taču savus skatuves meistarus mīl. Bet Latvijas pilsone Gaļina Poļiščuka, ja labāk apgūtu latviešu valodu, varētu vadīt šo vispārējās karnevalizācijas procesu. Varbūt masu pasākumi ir režisores īstā stihija?