Viņa jaunajā grimētavā pirmo ienesusi no Parīzes vestu sarkanu emaljas krūzīti ar baltiem punktiņiem. Tā ir mazliet ierūsējusi, tomēr allaž bijusi līdzās vecajā teātrī. Ar lielu pietāti pret tradīcijām un vēsturi veikts arī remonts, lai gan izjaukta bijusi gandrīz visa ēka. Saglabāts oriģinālais XIX gadsimta spogulis foajē, uz jaunas sienas nojauktās vietā rūpīgi pārvietoti slavenu viesu novēlējumi teātrim (pēdējais parakstījies Jurijs Lužkovs).Var teikt, teātris šobrīd tomēr ir krustcelēs un mēģina saprast, kā sabalansēt slaveno vēsturi ar teātra realitāti - ieilgušu māksliniecisko krīzi.
Ieslēpti rotājumi
M. Čehova Rīgas Krievu teātra vēsture ir izciliem vārdiem zīmogota - te viesojušies un strādājuši Vera Komisarževska, Marija Andrejeva, kuras dēļ Rīgā uzturējās un lugas Vasarnieki mēģinājumos piedalījās Maksims Gorkijs, Mihails Čehovs, Vasilijs Kačalovs... Teātrī strādājis gruzīnu nacionālā teātra pamatlicējs režisors Konstantīns Mardžanašvili, sezonu - pat Aleksandrs Tairovs. Ir arī leģendām apvītas anekdotes. 1928. gadā, piemēram, teātris iestudē Mihaila Bulgakova Turbinu dienas, kas ar satriecošiem panākumiem tiek spēlētas Maskavas Dailes teātrī un ir Staļina visu laiku mīļākā teātra izrāde. Tomēr ne lugu, ne Maskavā tikai daļēji publicēto romānu Rīgā legāli nav iespējas dabūt. No anonīma avīzes Segodņa raksta var secināt, ka luga izzagta un pa apkārtceļiem caur Berlīni sūtīta uz Latviju. Tas gan netraucē padomju teātra vēsturniekus 80. gados sajūsmināties, ka jau 20. gadu beigās teātris iestudējis padomju repertuāru. Vairāk nekā simts gados teātrim šādu stāstu sakrājies ne mazums.
1883. gadā dibinātais teātris ir ārpus Krievijas senākais stacionārais teātris, kas iestudē izrādes krievu valodā. 1882. gadā celtajā tirgotāju biedrības Uļej jeb Strops mītnē trupa darbojas līdz 1902. gadam, kad šis tolaik Rīgas pilsētas 2. teātris pārceļas uz jaunu, speciāli būvētu mītni tagadējā Latvijas Nacionālā teātra namā. Kad ēkā ievācas latviešu trupa, Krievu drāma mitinās, piemēram, Rīgas Latviešu biedrībā un savā oriģinālmītnes namā atgriežas tikai pēc daudziem gadiem. 1967. gadā šis nams tiek rekonstruēts. Tikai tagad, pēc jaunā remonta, atkal apskatāmi līdz šim ēkā ieslēpti rotājumi - līdztekus jau iepriekš apskatāmajām devīzēm senslāvu valodā vai krievu divgalvu ērglim redzami arī ar bitēm saistīti rotājumi, tā atgādinot par ēkas pagātni.
Krēsli top Itālijā
Teātris, protams, bija nodzīvots līdz pēdējam. Dzirdēts gan sakām, ka jaunajos labirintos šobrīd vēl esot iespējams apmaldīties, tomēr mēnesi pēc ievākšanās teātra darbinieki ir apmierināti. Tehniskie cehi beidzot tikuši pie normāliem darba apstākļiem, aktieru grimētavās ir logi.
Skatītāji novērtēs, ka teātrim tagad ir ērta kafejnīca, kurā var iekļūt arī no Līvu laukuma, ir vestibils ar skaistu skatu uz Vecpilsētu, lifti, speciāls aprīkojums, lai teātri varētu apmeklēt arī skatītāji ar kustību traucējumiem. Iegūta arī jauna mazā zāle - t. s. melnā kaste, kas ir viegli transformējama dažādu iestudējumu vajadzībām. Lielā zāle kļuvusi nedaudz mazāka, jo atvirzīta no ēkas fasādes sienas, toties redzamība ir labāka un skatuve kļuvusi ērtāka. Teātris lepojas ar to, ka, piemēram, apgaismošanas tehnoloģijas tam patlaban ir labākās Baltijas valstīs. Rekonstrukcija turpinājās divus gadus un Rīgas pilsēta tai iztērēja 15,6 miljonus latu. Vienīgais, kā vēl trūkst - lielās zāles krēslu, kas top Itālijā. Atklāšanas ceremonijā redzamie krēsli ir īrēti, jo vairākkārt nācās pārskatīt iepirkumu konkursa rezultātus.
Apsveic arī Medvedevs
Jaunā ēka gatava jaunajai sezonai un atklāta spožā pasākumā; teātri rakstiski apsveicis gan Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers, gan arī Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs. Tomēr teātris pagaidām vairāk lepojas ar pagātnes lauriem, ne jauniem sasniegumiem. Spilgtu panākumu tam nav vēl kopš 80. gadu vidus, kad no Latvijas aizbrauca Anatolijs Kacs, kura vadībā divus gadu desmitus teātris bija viens no mākslinieciski spēcīgākajiem Latvijā, dažkārt sacenšoties vienīgi ar Ādolfa Šapiro Jaunatnes teātri.
Par A. Kaca iestudējumiem šajā teātrī sajūsminājās visa Padomju Savienība. Ievērojamais krievu teātra vēsturnieks Konstantīns Rudņickis reiz pat nosaucis A. Kaca iestudēto Revidentu par novatoriskāko N. Gogoļa darba iestudējumu pēc kara, netieši pielīdzinot rīdzinieku sniegumu leģendārajam Vsevoloda Meierholda darbam.
Šobrīd no pilsētas mākslas aktualitātēm teātris stāv nomaļus, konkurējot nevis ar labāko Latvijas teātra vidē, bet ar dažāda līmeņa viesizrādēm no Krievijas.
Teātrim nav veicies ar repertuāru un režisoriem, trūkst jaunākās paaudzes aktieru - labākie ātri vien tiek aizvilināti uz Krieviju. Tāpēc lielas cerības teātris liek uz jauno māksliniecisko vadītāju Igoru Koņajevu, kurš uzņēmies ne tikai vadīt trupu, bet arī sekmēt jauno kolēģu aktiermākslas izaugsmi Latvijas Kultūras akadēmijā. Līdzīgi kā Liepājas teātrī, arī Krievu teātra kursā šogad uzņemtajiem jauniešiem pēc studiju beigām noteikts laiks būs jāatstrādā teātrī.
Sezonu teātris sāks ar I. Koņajeva iestudēto V. Šekspīra Divpadsmito nakti. Kā apgalvo režisors, tas esot tāpēc, ka Rīgas Krievu teātrī šo izrādi iestudēja un tajā spēlēja Mihails Čehovs, kura vārdu pirms dažiem gadiem teātris oficiāli pieņēma.