Otrā pasaules kara gados militārajā konfliktā iesaistītajās valstīs plauka un zēla aizdomīgums, kas robežojās ar paranoju (te nav runa par PSRS, kas saprotamu iemeslu dēļ vispār nekvalificējas kā puslīdz normāla valsts). Visur rēgojās risks, ka pretinieka spiegi kaut ko slēptā formā ziņo, līdz ar to pasta nozarē strādājošie cenzori, drošs paliek drošs, pārlīmēja markas uz aploksnēm, liedza pārsūtīt bērnu zīmējumus, savukārt kādu pulksteņu kravā nebija slinki un sagrieza citādi tiem rādītājus (Ēriks Deiviss. Tehgnosis). Varbūt ne tik šerpās izpausmēs, tomēr dedzīgā vēlme kaut ko «atmaskot», atrast «patieso iemeslu» utt. vērojama arī Latvijā.
Runa ir par valsts iestāžu komunikāciju (briesmīgs vārds, bet lai būtu) ar sabiedrību. Ja nekomunicē - slikti, ja komunicē - arī slikti.
Un konkrēti - par mūsu aktīvo līdzpilsoņu vēršanos KNAB ar lūgumu izvērtēt Valsts kancelejas, Nacionālo bruņoto spēku, Lauku atbalsta dienesta un citu valsts struktūru līdzdalību nesen Cēsīs notikušajā festivālā Lampa. Jāatgādina, ka festivāla mērķis tieši ir demokrātijas un diskusiju kultūras stiprināšana Latvijā, respektīvi, šis nav gadījums, kad valsts iestādes pārstāvji traucas uzstāties, piemēram, alus festivālā.
Var pat iedomāties argumentācijas modeli, atbilstoši kuram slikti ir jebkurā gadījumā. Ja iestāde būs piedalījusies, neveicot nekādas iemaksas, tad pilnīgi skaidrs, ka tas faktiski ir slēpts kukulis no iemaksas veikušo puses. Ja iemaksas tomēr ir veiktas, tad tā ir nelietderīga naudas tērēšana... Un visas šīs loģikas pamatā nesagraujama pārliecība, ka neko jēdzīgu jau tāpat nepastāstīs, tikai melos, jo valsts vispār ir viena liela nelietība.
Neesmu pārliecināts par valsts struktūru komunikācijas kvalitāti, neesmu arī šo struktūru cienītājs, tomēr, manuprāt, ir neloģiski apsūdzētajam liegt sniegt paskaidrojumus, bet pēc tam tiesāt viņu un norādīt, ka viņš atsakās sniegt paskaidrojumus. Turklāt labāk, lai «iet tautā», nekā tērē naudu «komunikācijas platformu» pasūtījumiem vai «skaidrojošo video» izvietošanai televīzijās vai pašu institūciju interneta vietnēs (pēdējo gadījumā nezinu, par kādu auditorijas sasniegšanu var runāt).
Izcilais itāļu rakstnieks Kurcio Malaparte savulaik (krājums Nolādētie toskānieši) grūtsirdīgi atzīmēja savu novadnieku nešpetno gatavību vismaz verbāli iznīcināt ikvienu un jebko: toskānietis ir «augs, kuru aplaista galvenokārt ar spļāvieniem». Nezinu, vai un cik lielā mērā Malaparte pārspīlēja, tomēr jebkurā gadījumā būtu ļoti žēl, ja Latvijā nostiprinātos šādas «augkopības» metodes.