Nila Labuta lugas iestudējumam likts apakšvirsrakstā «Starp traģēdiju un komēdiju», iezīmējot robežas, starp kurām ik dienu visā pasaulē balansē miljardiem cilvēku dzīves. Arī lugas galvenā varoņa Ādama dzīve, jautājums tikai - kurā tās galā (sākumā vai beigās?) rodama patiesā traģēdija? Lietu kārtība ir moderns (un ironisks, kaut vai galveno varoņu Ievas un Ādama bībelisko attiecību interpretācija) Pigmaliona pārstrādājums, uzdodot jautājumu par mākslas un dzīves, arī patiesības un melu attiecībām. Muzejā par sargu piestrādājošais students Ādams satiek mākslas studenti Ievu, bezprātā iemīlas un gluži nemanot sāk pakļauties maigās būtnes tikpat maigajam diktātam. Sākumā nomainīt jaku, tad degunu («plastiskās jau nemaz nav operācijas, drīzāk skaistuma procedūras,» viņa saka), visbeidzot arī draugus, kam skaistā harpija šķiet mazliet par šerpu. Bet varbūt viņai vēl kas aiz ādas?
N. Labutu, amerikāņu izcelsmes dramaturgu, scenāristu un prozaiķi, daiļradē interesē spēles un dzīves attiecības. Viņa scenārijs filmai Māsa Betija ar oskaroto Renē Zelvēgeri galvenajā lomā, piemēram, risināja jautājumu par realitātes un spēles attiecībām, pētot abu plūstošās robežas. (R. Zelvēgeres varone pēc psiholoģiskas traumas iedomājās, ka viņas iecienītais seriāls ir īstenība, un, ieradusies filmēšanas laukumā, kļuva par šīs mākslīgās pasaules «īsto» daļu, provocējot pārējos tēlotājus spēlēt viņai līdzi.) Lietu kārtībā paņēmiens ir līdzīgs, un arī uz jautājumiem, ko uzdod luga, nav skaidras atbildes. Vai gan tas, ka Ieva savu interešu vārdā pēc savas gaumes revidē Ādamu (un kas no tā visa iznāk), ir tik slikti, ja dziļākajā būtībā to pašu ar savu vīrieti (tā māj autors, ieviešot paralēlu līniju - Dženijas un Filipa attiecības) grib izdarīt katra sieviete? Vai Ādams, kļūdams par interesantu skaistuli, ir ko neatgriezenisku zaudējis, vai arī pārmaiņas tik tiešām ir tikai kosmētiskas?
I. Mičule skarbajam materiālam pieskārusies maigi, kā pirkstu galiem, skarbos ētiskos jautājumus neakcentējot. Ginta Sippo atturīgi iekārtotajā telpā, kurā nav nekā lieka, aktieri spēlē tikpat atturīgi. Liekas, izrāde ir stāsts par ļoti jaunu cilvēku attiecību problēmām. Intonācija ir uzpērkoša, aktieri spēlē lieliski. Diemžēl par absolūtu veiksmi izrādi traucē pasludināt Darjas Podoļako (Ieva) tēlojums pēdējās izrādes ainās, kad, daļai skatītāju par lielu pārsteigumu, jo iepriekš par dažu attiecību «divdomīgumu» maz kas liecinājis, tiek atklāta detektīvintriga. Grūti teikt - tā ir aktrises vai režisores vaina. Režisore iekārtojusi aktrisei frontālu mizanscēnu reālistiski traktētā «uzpazīšanas» jeb kāršu atklāšanas ainā. Bet varonē nekas nemainās - kā viņa tanka pārliecinātībā par sevi bija dragājusi pa pasauli, tā turpina dragāt līdz pat izrādes beigām. Lai gan konteksts liecina - viņa, par spīti bravūrīgajiem izsaucieniem un moralizēšanai, iekšēji salūzusi. Veiksmīgāk konflikta atrisinājumu nospēlē Aleksandrs Maļikovs (Ādams), Jekaterina Frolova (Dženija) un Aleksejs Korgins (Filips), kuros visas izrādes garumā jūt enerģisku vibrāciju un nianses, kas neparādās D. Podoļako tēlojumā.
Izrāde atstāj nospiedumu. Kā saruna, kas pārtraukta pusvārdā. Un liels prieks, ka Krievu teātrī ienāk jauna, interesanti domājoša režisoru paaudze.